Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
232 kuriem ir pieľemts apzīmēt ar „skarbā stila‖ jēdzienu, noteica mākslinieciskās izteiksmes loģiku daudzu mākslinieku darbos arī vēlākajos gadu desmitos. Tomēr būtiskākais ieguvums no „skarbā stila‖ bija nevis daţu viegli izmantojamu māksliniecisko paľēmienu aprobācija, par ko būtu iespējams runāt arī aplūkojamā darba kontekstā, tai skaitā: vispārināts vides un darbojošos personu tēlojums, figūru pietuvinājums priekšplānam, figūru kompozicionāla fragmentācija, bet gan glezniecības plastiskās valodas pašvērtīgās nozīmes reabilitācija. Pretēji tam, ko varētu sagaidīt no politiski angaţētas mākslas, Induļa Zariľa gleznotā „Iskrā‖ demonstrēja neticami lielu plastiskās valodas neatkarību un daţu tās elementu semantiskā pašvērtība jau tieši apdraudēja gleznas vienkāršoto politisko vēstījumu. Runa visupirms ir par visai negaidīto atsauci uz daţiem Jana Vērmera darbiem, kas ir tieši klātesoši „Iskras‖ plastiskajā valodā. Vispirms jau tā ir siena „Iskras‖ fonā, kura atsauc atmiľā sienas Vermera gleznotajos interjeros. Protams, Zariľa un Vērmera gleznās ir attēlots funkcionāli visai atšķirīgs telpu tips. 19. un 20. gadsimtu mijas pagrabstāvu dzīvokļu un darbnīcu telpām, kurās dzīvoja vai strādāja proletariāta pārstāvji, bija maz kopīga ar 17. gadsimta holandiešu vidusšķiras dzīvojamajām istabām. Tomēr, neskatoties uz loga novietojumu, pateicoties kuram gaisma apspīd tikai daļu no sienas, slīdošā gaisma uz rupji apmestās gaišās pagrabstāva sienas izraisa nepārprotamu asociāciju ar Vermēra gleznām. Lai gan līdzīgi tēlotu gaiši apmestu sienu, kuru apgaismo no perpendikulāra loga krītoša slīdošā gaisma, varētu identificēt vairākās Vermēra gleznās, var pieľemt, ka Zariľu iedvesmoja viena no visskaistākajām un noslēpumainākajām Vērmera gleznām „Meitene ar vēstuli pie atvērtā loga‖ ( 1657. g., Gemäldegalerie, Dresden ) 118 . Tomēr Vermēra ietekme „Iskrā‖ neaprobeţojas tikai ar slīdošo gaismu uz telpas sienas. Zariľa attēlotās sievietes sarkanā kleita 119 ne vien sasaucas ar Vermēra gleznās tēloto sieviešu tērpiem, bet arī atrodas tajā pašā topoloģiskajā vietā – no skatītāja viedokļa gleznas plaknes labajā, apakšējā daļā, kurā šādas krāsas drēbēs tērptās varones vairākās savās gleznās attēloja Vermērs. 118 Minētā pieľēmuma pamatā ir gan tas, ka šai gleznai Zariľš pievēršas vēlreiz pēc piecpadsmit gadiem savā „Strēlnieku karogā‖, gan arī tematiskā analoģija – abās gleznās ir attēlota lasīšana. 119 Neapšaubāmi, sievietes apģērbs, kura augšdaļa atgādina kleitas augšdaļu, nav tīri sarkans, jo atbilstoši Latvijas glezniecībā izplatītai tradīcijai, Zariľš reti izmantoja hromatiski tīras krāsas lielos laukumos, tomēr attēlotājā pagrabtelpas apgaismojumā darba skatītājs var viegli pieľemt, ka kleita ir sarkana vai vismaz izteikti sārti sarkanbrūna. 233 Ilustrācija 45. Indulis Zariľš. Strēlnieku karogs.1980.a.e. 150x170 LNMM Zariľš Vermēram pievērsās arī vēlāk, kā jau tika minēts – tā „Strēlnieku karogā‖ – gleznā, kurā jauna meitene darina sarkano strēlnieku karogu. Šajā norisē noraugās Vladimirs Iljičš Ļeľins, četri strēlnieki un jauna sieviete, kuras vizuālais tēls tieši atgādina sievieti no Vermēra gleznas „Meitene ar vēstuli pie atvērtā loga‖ ( 1657. g., Gemäldegalerie, Dresden ). Jāpiezīmē, ka arī šajā gleznā Zariľš izvēlas tādu kompozīciju, kura atgādina Vermēra izmantotās, jo sarkanais laukums, šajā gadījumā strēlnieku karogs, atrodas topoloģiski līdzīgā vietā. 234 Ilustrācija 46. Jans Vermērs. Meitene ar vēstuli pie atvērtā loga. 1657.a.e. 83x64,5 Gemäldegalerie, Dresden (Drēzdene, Vācija). Vermēra glezniecības valodas elementu klātbūtne abās Zariľa nepārprotami politiski angaţētājās gleznās ir mulsinoša. Tik plaši un nepārprotami iepriekšējo gadsimtu mākslas darbu citāti padomju 60. – 80. gadu pirmās puses mākslā bija retums. Acīmredzot tas ir Zariľa gleznotāja talants, kas ļāva meistarīgi nobalansēt uz tās robeţas, līdz kurai varēja atļauties nonākt mākslinieks, kas darināja politiski angaţēto mākslu. Iemesls ir acīmredzams. Pat vēsturiskie citāti Zariľa izpildījumā ir mulsinoši, jo līdz ar izmantotajiem retrospektīvajiem vizuālās valodas elementiem neviļus tiek pārnesta arī daļa ar tiem saistītās semantikas, ieviešot darba pirmajā šķitumā politiski it kā nevainojamajā interpretācijā, pretrunīgas un pat provokatīvas nianses. Vermēra vizuālās valodas citāti „Iskrā‖ pieļauj reinterpretēt laikraksta lasīšanu, kas ir gleznas svarīgākais motīvs, un arī sievietes lomu, savukārt „Strēlnieka karogā‖ Ļeľina, 235 strēlnieku un Vērmera varones atrašanās vienā gleznas telpā rada sirreālu vēsturiskā laika nobīdes sajūtu. Abi minētie Zariľa darbi līdz ar to uzskatāmi demonstrē to, ka attēla polisēmijas pieaugums ir tieši atkarīgs no tā izmantotā vizuālā diskursa. Turklāt tā potenciālais spēks izriet ne tikai no tā spējas operēt ar realitāti abos Mitčela pieminētajos aspektos – iluzionisma un kontroles aspektos, bet arī no tā mijiedarbes ar daudz plašāku vizuālās valodas kontekstu. Ilustrācija 47. I. Zariľa gleznas "Iskra" (1965.) vizuālo un politisko diskursu miejiedarbības shēma. Vermēra glezniecības valodas elementu klātbūtne iezīmē iespēju runāt ne vien par intervizualitāti, bet arī par patstāvīgu plastiskās valodas saturu 120 . Runa šajā gadījumā varētu būt par sava veida intervizualitātes fenomenu. Protams, aplūkotie Zariľa gleznu piemēri vienu no intervizualitātes veidiem demonstrē pietiekami uzskatāmi. Tomēr intervizualitāte nebūtu nekādā gadījumā reducējama tikai kā atsevišķu citātu vai viegli pamanāmu alūziju klātbūtne. Vermēra valodas elementi ir tikai vienkāršs un uzskatāms 120 Arī Šunesons savā 2005. gada tekstā izmanto modificētu shēmu, kura respektē iespējamo plastisko valodu un tās patstāvīgo saturu (Göran Sonesson, From Iconicity to Pictorality. A view from ecological semiotics, (Lund: Göran Sonesson, 2005), 2009.03.20. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|