Andris teikmanis promocijas darbs

225 
 
bet gan vēlmē radikalizēt nepieciešamību racionāli aplūkot mākslas lomu sava laika sabiedrībā, 
vienlaikus dekonsruējot tos mītus, kas tobrīd nosacīja mākslas un mākslas lomas interpretāciju. 
Protams,  ka  šāda  vēlme  racionalizēt  mākslas  lomu  nozīmēja  arī  uzdrīkstēšanos  iziet 
ārpus pieľemtajiem sociālistiskā reālisma vai pat marksistiskās estētikas kanoniem kopumā. 
Tā  raksturīgs  šādas  radikālas  mākslas  lomas  pārvērtēšanas  piemērs  bija  Vladimira 
Turbina grāmata „Товарищ время и товарищ искусство‖ (Турбин). 
Šajā  naivi  optimistiskajā  tekstā  tā  autors  ieskicēja  mākslas  lomu  maiľu  zinātnes  un 
tehnikas sasniegumu laikmetā, savu apcerējumu noslēdzot ar visnotaļ jūsmīgiem nākotnes ainu 
ieskicējumiem, kuros mēģināja prognozēt kibernētikas lomu nākotnes mākslas valodā: 
„Mēs  nezinām,  kāda  izskatīsies  kibernētiskā  māksla.  Bet  tās  priekšmets  būs  paša 
domāšanas  procesa  mākslinieciska  analīze.  Tā  attēlos  domu,  tās  loģiku.  Attēlos  radīšanu. 
Neatkārtojamos tēlos tā imitēs pašu mūsu domāšanas gaitu.‖(Турбин 176). 
To,  ka  gan  Poļetajeva  radikālā  pozīcija,  gan  arī  Turbina  uzskati  neiekļaujas 
kanonizētajos  sociālistiskā  reālisma  definētajos  priekšstatos,  pamanīja  arī  „Век  науки  и 
искусство‖ autori, kuri tieši tā arī rakstīja, ka „pirmkārt, viľi (Poļetajevs un Turbins – aut. piez.) 
vienādi  nevērīgi  attiecas  pret  reālistisko  mākslu  ...  Attiecīgi,  gan  I.  Poļetajevam,  gan  V. 
Turbinam, pēc būtības, vienāda attieksme pret patiesu mākslu,  kas ataino sabiedrisko dzīvi un 
kura  ir  ietekmīgs  tās  pārveidošanas  līdzeklis:  viľi  noliedz  to  tagadnē  un  sola  tai  progresējošu 
aizmirstību  nākotnē‖  (Еремеев  and  Руткевич  32  -  33).  Turklāt  „otrkārt,  abi  šie  autori, 
izteikdami savus uzskatus – atšķirībā no daţiem saviem sekotājiem – ar apskauţamu atklātību, 
pārsprieţ  šos  jautājumus  tā,  it  kā  marksisms  un  tā  filozofija  nekad  nebūtu  bijusi  un  nebūtu 
joprojām, it kā tā pamatlicēju  – Marksa, Engelsa, Ļeľina – darbos, partijas dokumentos, galu 
galā,  mūsdienu  marksistiskās  filozofijas  un  estētikas  literatūrā  nebūtu  nekādu  atbilţu  uz  šiem 
jautājumiem.‖(Еремеев and Руткевич 33). 
Zīmīgi  ir  tas,  ka  „Век  науки  и  искусство‖  autori,  neskatoties  uz  to,  ka  viľi  kritizēja 
minēto  „fiziķu  un  liriķu‖  diskusijas  dalībnieku  pozīcijas,  tomēr  savus  kritiskos  argumentus 
patapināja  nevis  no  sociālistiskā  reālisma  doktrīnas  tiešā  veidā,  bet  no  daudz  plašākiem 
marksisma  -  ļeľinisma  apcirkľiem,  norādot,  ka  ‖marksisms,  kurš  ir  vienots  un  pabeigts 
dialektiski-materiālsitisks  pasaules  uzskats,  aplūko  zinātni  un  mākslu,  kā  divus  veidus  kādā 
pasaule  atspoguļojas  cilvēku  izziľā,  kā  savstarpēji  saistītas  sabiedriskās  apziľas  formas‖ 
(Еремеев  and  Руткевич).  Jāpiezīmē,  ka  Vladimira  Turbina  „Товарищ  время  и  товарищ 
искусство‖  izklāstītājā kibernētiskās mākslas redzējumā Jeremejevs un Rutkēvičs saskatīja arī 
mēģinājumu  attaisnot  abstrakcionismu  glezniecībā  un  skulptūrā,  vārdu  ekvilibristiku  dzejā, 
melodijas  trūkumu  mūzikā  un  triku  meistarību  kino  montāţā,  kā  arī  atteikšanos  no  sociāli 

---

226 
 
nozīmīga  satura  visos  mākslas  veidos.  Iespējams,  ka  iemeslu  šādam  vērtējumam  varēja  sniegt 
sekojošā  Turbina  frāze  -  „sākotnēji  tā  (kibernētiskā  māksla  –  aut.  piez.)  varētu  izskatīsies  kā 
kroplīgums, mistifikācija, joks‖ (Турбин 177). 
Protams,  saikne  starp  50.  un  60.  gadu  mijas  formālajiem  meklējumiem  un  „fiziķu‖ 
racionalizējošo  pozīciju,  „Век  науки  и  искусство‖  autoriem  varēja  izskatīties  kā  vislabākais 
pierādījums „fiziķu‖ pozīcijas kļūdainībai. Jāatceras, ka „Век науки и искусство‖  tika publicēta 
1965. gadā.  Laikā, kad  pret  formālismu  un īpaši pret  abstrakcionismu  vērstā kampaľa jau bija 
sasniegusi savu kulmināciju. Tomēr šis „fiziķu‖ pozīcijas „vājums‖ iezīmēja to, ka vismaz kādus 
šīs diskusijas aspektus varētu interpretēt arī citādā kontekstā, proti, paralēles starp mākslas un tās 
lomas  racionalizācijas  meklējumiem  „fiziķu‖  un  „liriķu‖  diskusijas  laikā,  un  formālie,  būtībā 
racionalizējošie  meklējumi  50.  un  60.  gadu  mijas  mākslas  valodā  ir  uzlūkojami  to  savstarpējā 
saattiecinātibā. 
Teksta  un  vizuālā  attēla  attiecības  šajā  laikā  tādejādi  veidojas  savā  ziľā  paralēlās 
dimensijās – ne tekstam, nedz attēlam tieši nekopējot savstarpēji vienam otru. 
Protams,  „fiziķu‖  un  „liriķu‖  diskusija  neaprobeţojās  tikai  ar  daţiem  minētajiem 
polemiskajiem autoriem, kā jau tika minēts, tās trešais posms pēc būtības šādā vai tādā veidā ilga 
gandrīz  visus  60.  gados.  Mēģinot  to  rezumēt,  Meilahs  1971.  gadā  šo  „fiziķu‖  un  „liriķu‖ 
diskusiju interpretēja daudz plašākā kontekstā, iezīmējot tai paralēli noritējušo diskusiju Rietumu 
pasaulē, kuru savukārt 1959.gadā inspirēja Čārlzs Snovs ar savu tekstu – „The Two Cultures and 
the Scentific Revolution‖ (Snow) (Меилах 15). 
Snova  pozīcija,  kā  to  uzsvēra  Meilahs,  iezīmējās  ne  vien  ar  mēģinājumu  pretnostatīt 
„literatūras  intelektuāļus‖  zinātniekiem,  bet  arī  ar  to,  ka  šie  „ne-zinātnieki‖,  „literatūras 
intelektuāļi‖  tika  traktēti  kā  reakcionāru  un  pretsabiedrisku  uzskatu  paudēji,  kuru  uzskati 
veicināja  Osvencimas  rašanos  (Меилах  20).  Tādejādi  šai  diskusijai  Rietumu  kontekstā  tika 
piešķirts arī sociāli un politiski konfrontējošs raksturs. Meilahs uzreiz uzsvēra, ka, kā atzinis pats 
Snovs,  Padomju  Savienībā,  šādai  konfrontācijai  savukārt  nebija  nekāda  pamata  (Меилах  20). 
Respektīvi,  arī  autori,  kuri  simpatizēja  diskusijas  dalībnieku  pozīcijām,  uzsvēra,  ka  tā  nekādā 
gadījumā nav saistāma ar kādu iespējamu konforntāciju 
Būtu  jāpieľem,  ka  „fiziķu‖  un  „liriķu‖  diskusija  mākslas  jomā  veicināja  arī  daţādu 
starpnozaru  pētījumu  rašanos  mākslas  zinātnes  jomā,  piemēram,  piemērojot,  kvantitatīvās 
pētniecības metodes mākslas zinātnes pētījumos.  
Raksturīgs  šādu  tekstu  piemērs  ir  rakstu  krājums  „Семиотика  и  искусствометрия‖ 
(Лотман  Семиотика  и  искусствометрия).  Jāpiezīmē,  ka  saistība  starp  semiotiskajiem 
pētījumiem  un  eksakto  zinātľu  nozaru  pārstāvju  inspirētajām  kvantitatīvajām  pētniecības 

---