Andris teikmanis promocijas darbs

221 
 
Tā,  sekojot  minētajiem  modernizācijas  centieniem,  Tasalovs  noformulēja  estētiskā 
priekšmeta modeli, vienlaikus akcentējot tajā divus jēdzieniskos slāľus: 
 
Ilustrācija 41. V. Talasova estētiskā priekšmeta modeļa shēma. 
Modificēta V. Talasova shēmas versija (Тасалов 259) 
 
Zīmīgi,  ka  šajā  gadījumā  runa  negāja  par  vienkāršu  formas  un  satura  attiecību 
identificēšanu,  bet  gan  par  diviem  pietiekami  patstāvīgiem,  lai  arī  saistītiem  estētiskajiem 
slāľiem. Tasalovs, veidojot šo modeli, mēģināja pārvarēt vairākus līdz tam sociālistiskā reālisma 
teorijā klātesošus pretrunīgos aspektus.  
Pirmkārt, piešķirt estētisku nozīmi formas konstruktīvajiem elementiem, kas tradicionāli 
sociālistiskā reālisma teorijā palika ārpus pētnieku uzmanības loka. 
Otrkārt, uzsvērt saistību ar dzīvi kā ar patstāvīgu estētisku vērtību apveltītu jēdzienisko 
slāni,  kas  nav  noreducējams  tikai  līdz  satura,  kurš  atspoguļotu  realitāti,  nozīmei,  bet  ļautu 
estētiskā priekšmeta saistības ar dzīvi jautājumus aplūkot dialektiski daudz plašākā izvērsumā. 
Pietiekami intriģējošs ir arī Tasalova mēģinājums modelēt mākslas lomu sociālistiskajā 
un  burţuāziskajā  sabiedrībā,  norādot  uz  šo  sabiedrību  nosacītajiem,  daţādajiem  radošo  brīvību 
un mākslas lomu determinējošajiem aspektiem. 

---

222 
 
 
Ilustrācija 42. Mākslinieciskās kultūras stabilizējošā loma šķiru sabiedrībās 
(Тасалов 261) 
 
 
Ilustrācija 43. Mākslinieciskās kultūras attīstības loma bezšķiru sabiedrībā 

---

223 
 
(Тасалов 262) 
Protams,  minētie  Tasalova  centieni  ir  jāaplūko  kā  mēģinājums  realizēt  viľa  paša 
proponēto  nepieciešamību  modernizēt  marksisma  –  ļeľinisma  estētiku,  sintētiski  kategoriāli 
integrējot  tajā  tādus  jēdzienus  kā  „reālisms‖,  „sistēma  (autors  -  sistēmiskums)‖,  „sabiedriskais 
ideāls‖,  „forma‖,  „struktūra‖,  „estētiskā  izjūta‖,  „konstruktīvisms‖,  jo  sociālistiskā  reālisma 
estētikas autoritāte ir tieši atkarīga no viľa minētās sintētiskās kategoriālās integrācijas (Тасалов 
271).  
Tādejādi  var  teikt,  ka  70.  un  80.  gadu  mijā  iezīmējās  visnotaļ  intriģējoši  centieni 
modernizēt  sociālistiskā  reālisma  teorētiskos  aspektus,  mēģinot  adekvāti  reaģēt  uz  aktuālajiem 
mākslinieciskajiem  un  arī  teorētiskajiem  procesiem.  Tomēr  iespējamā  sociālistiskā  reālisma 
modernizācija  ir  jāuzlūko  kā  vēsturiski  nerealizējies  projekts,  līdzīgi  kā  20.  gadsimta  80.  gadu 
otrās puses pārkārtošanās procesos neizdevās modernizēt padomju sociālistisko iekārtu. 
Protams,  sociālistiskā  reālisma  teorijas  norietu  ir  visai  viegli  saattiecināt  ar  minēto 
vēsturisko procesu fonu, tomēr objektivitātes labad ir jāmin, ka sociālistiskā reālisma iespējamās 
modernizācijas  vai  stagnācijas  jautājumi  tieši  izrietēja  no  to  ideoloģiski  motivēto  principu  un 
vēsturisko nosacījumu kopuma, kuru ietvaros sociālistiskais reālisms tika formulēts.  
III.2.3.4. Mākslas un zinātne 
Minētie mākslas sistēmiskuma jautājumi var likties pietiekami pārsteidzoši sociālistiskā 
reālisma teorijas ietvaros, ja vien netiek aplūkoti daudz plašākā kontekstā. 
Lieta  tāda,  ka  nav  iespējams  adekvāti  novērtēt  mēģinājumus  modernizēt  sociālistiskā 
reālisma doktrīnu, ja netiek ľemts vēl kāds aspekts.  
Runa, proti, ir par tā saucamo „fiziķu un liriķu diskusiju‖, kura aizsākās 1959. gadā un 
turpinājās visus 60. gados, savukārt darbi, kuros šī diskusija šādā vai tādā formā tika rezumēta, 
parādījās jau 60. gadu vidū. 
Protams,  minētās  diskusijas  vispusīgs  aplūkojums  pārsniegtu  tās  pieminēšanas 
uzdevumus  mūsu  pētījuma  kontekstā,  tamdēļ  uzmanība  varētu  tikt  pievērsta  tikai  daţiem 
tekstiem, kuri centās šādā vai tādā formā rezumēt šo diskusiju un tās ietvaros gūtās atziľas. Jo, 
lai  gan  tajos  nav  atšķirības  izklāstītajā  faktoloģiskajā  materiālā,  tomēr  iezīmējas  visai 
interesantas nianses diskusijas raksturojumā.  
Šādā  kontekstā  visai  zīmīgi  ir  divi  teksti  –  „Век  науки  и  искусство”  (Еремеев  and 
Руткевич) un „На рубеже науки и искусства. Спор о двух сферах познания и творчества” 
(Меилах). 

---

224 
 
 Jāpiezīmē,  ka  Boriss  Meilahs  mēģināja  savā  tekstā  mēģināja  kategorizēt  notikušo 
diskusiju, iedalot to trijos posmos:  
pirmais  –  jautājumu  formulēšanas  posms  –  diskusijas  aizsākums  1959.  (diskusijas 
Komsomoslkaja pravda slejās); 
otrais – 1960. gads – kardinālo problēmu noformulēsnas posms pozīciju noskaidrošanās 
(diskusijas „Literaturnaja gazeta‖ slejās); 
trešais - izvērsta diskusija, kas turpinājās jau visus 60. gadus (Меилах 59). 
Pašsaprotami, ka abi teksti „fiziķu un liriķu diskusiju‖ aizsāka ar labi zināmo polemiku, 
kura risinājās no 1959. gada 2. septembra līdz 24. decembrim avīzes Komsomoļskaja pravda un 
kuru aizsāka  Iļjas Ērenburga „Atbilde uz vienu vēstuli‖ studentei  Ľinai V., kura jautāja, vai  ir 
iespējams mīlēt kādu inţenieri, kuram, neskatoties uz viľa plašajām zināšanām eksaktajās jomās, 
ir visai nabadzīga jūtu pasaule un kurš neinteresējas par literatūru utt. (Меилах 60 - 65)  
I.  Ērenburgs  šajā  inţeniera  tēlā  saskatīja  laikmeta  pazīmi  un  interpretēja  šo  jautājumu 
piešķirot tam plašāku vispārinājuma raksturu, norādot uz tādiem cilvēkiem, kurus nevarētu saukt 
par  neizglītotiem,  bet  kuru  izglītībai  un  pasaules  uzskatam  ir  pārāk  pragmatisks  raksturs. 
Polemika izvērtās pietiekami asa un tajā iezīmējās arī visnotaļ radikāla eksakto zināšanu nozīmi 
aizstāvošo  viedokli.  Īpašu  lomu  nospēlēja  Igora  Poļetajeva  viedoklis,  kurš  diezgan  asā  formā 
pretstatīja mākslu un zinātni, norādot uz to, ka laikmeta dinamiskais raksturs neļauj atvēlēt laiku 
mākslas, mūzikas un literatūras apguvei, un ka māksla ir atkāpusies otrajā plānā – vairs tikai kā 
izklaide, laika pavadīšana (Меилах 65 - 66).  
Poļetajevs bija īpaša figūra padomju zinātnes dzīvē, viľa 1958. gadā sarakstītā grāmata 
„Сигнал‖    (Полетаев)  60.  gados  Padomju  Savienībā  tika  uzskatīta  par  viena  no  vislabākajām 
populārzinātniskajām,  kibernētikas  jautājumiem  veltītajām  grāmatām  (Меилах).  Viľa  radikālā 
nostāšanās  mākslas  jūsmīgi  estetizējoši  idealizējošo  viedokļu  kritizētāja  pozīcijās  iezīmēja  ne 
vien  diskusijas  galvenos  dalībniekus  –  „fiziķus  un  liriķus‖  (redzamākais  „liriķis‖  acīmredzot 
varētu būt Iļja Ērenburgs), bet arī norādīja uz būtiskām izmaiľām padomju sabiedrībā. 
50. gadu nogalē un 60. gadu sākumā zinātnes pārstāvji Padomju Savienībā bija ieguvuši 
nedalītu autoritāti. Pateicoties tieši zinātnes sasniegumiem kosmosa apguves un kodolenerģētikas 
jomā,  Padomju  Savienība  bija  ieguvusi  tai  visādi  citādi  trūkstošo  autoritāti.  Nevar  arī  ignorēt 
zinātnes  nozīmi  padomju  militāri  rūpnieciskajā  kompleksa  attīstībā.  Tamdēļ  zinātnieki  atradās 
savā veidā pietiekami priviliģētā situācijā.  Viľiem  tika piedota daudz lielāka brīvdomība. Viľi 
varēja atļauties daudz tiešāk uzdot jautājumus, kurus citi sabiedrības locekļi pat nespētu izteikt. 
Jāpiezīmē, ka Poļetajevs nebūt nebija cilvēks, kurš nepārzinātu mākslu vai neinteresētos 
par mākslu (Меилах 66). Viľa pozīcija bija balstīta nevis uz mākslas ignorēšanu vai noliegšanu, 

---