Andris teikmanis promocijas darbs

244 
 
„Pavasaris (V.I.Ļeľins)‖ ) 
sadalīts 
Piktoriālie 
tropi 
plastiskajā kārtā 
Piktoriālie 
pāri 
plastiskajā kārtā 
 
-/+ 
(pārrāvums 
attēlojumā, 
piemēram, 
Vermēra  valodas  elementi 
I.Zariľa gleznā „Iskra‖) 
+ 
 
Izmantojot  aplūkotos  piemērus,  un  identificējot  iespējamās  vizuālās  retorikas  figūras 
aplūkojamajos  periodos  (Tabula  6.  Staļinisma  perioda  raksturīgākie  vizuālās  retorikas  veidi, 
Tabula 7. 50. un 60. gadu mijas raksturīgākās vizuālās retorikas figūras, Tabula 8. 60. - 70. gadu 
raksturīgākās  vizuālās  retorikas  figūras),  var  tikt  veidota  arī  vispārinātāka  aplūkojmā  perioda 
dominējošo retorikas dimensiju klasifikācija. 
 Modificējot  Šunesona  retorikas  dimensiju  klasifikāciju  (Sonesson  "Rhetoric  from  the 
standpoint of the  Lifeworld") iezīmēto  retorisko  figūru  dominējošās dimensijas būtu  iespējams 
klasificēt sekojošā veidā. 
 
Tabula 9. Pārrāvumu kategorizācija retorikas dimensiju klasifikācijā 
Periods 
Integrācijas 
dimensija 
Identitātes 
dimensija 
Realitātes 
dimensija 
Sociāli  –  kulturālā 
dimensija 
Veidi 
Inte
gr
āc
ij
a 
De
zint
egr
āc
ij
a 
Ikono
cit
āte
 
Antii
konoc
it
āte
 
R
ea
li
tāte
 
Ne
re
ali
tāte
 
Konstrukc
ij
a 
F
unkc
ij
a 
C
irkulā
cij
as kan
āli
 
Staļinisma 
periods 
(Propogandas 
modelis ) 
-/+ 
- 
+ 
- 
- 
+ 
- 
- 
- 
50.-60.  gadu 
mijas periods 
(modeļu 
maiľas 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
+ 
-/+ 
- 
- 

---

245 
 
periods) 
60.-70.  gadu 
periods 
(post-
propagandas 
modelis) 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
-/+ 
+ 
+ 
- 
- 
 
Proti,  Staļinisma  periodā  var  runāt  tikai  par  integrācijas  piemēriem  integrācijas 
dimensijā  un  ikonocitātes  piemēriem  identitātes  dimensijā.  Ja  pieľem,  ka  attēlotās  utopiskās 
ainas  kontrastēja  ar  tā  laika  posma  ikdienas  sadzīvisko  realitāti,  tad  varētu  arī  pieľemt,  ka, 
runājot  par  Staļinisma  perioda  retoriku,  ir  jāľem  vērā  vēl  vienas  dimensijas  –  realitātes 
dimensijas negatīvais aspekts – nerealitāte. Realitātes dimensijas nerealitātes aspekts saglabājas 
politiski  angaţētajā  mākslā  arī  turpmākajos  –  50.-60.  gadu  mijas  un  60.-70.  gadu  –  periodos, 
tiesa  vēlākajos,  iezīmējās  arī  iespējmā  mijiedarbība  ar  realitātes  aspektu.  Pateicoties  plastiskās 
valodas  pašvērtīgās  nozīmes  pieaugumam,  abos  vēlākajos  iezīmējas  arī  dezintegrācijas  un 
antikonicitātes  iespēja.  Montāţās  paľēmienu  un  daţādu  māksliniecisko  izteiksmes  līdzekļu 
vienlaikus  izmantošana,  kas  iezīmēja  savas  potenciālās  iespējas  jau  „skarbā  stila‖  posma 
noslēgumā, 60. gadu otrajā pusē un 70. gados varēja sevi  pieteikt sociāli kulturālās dimensijas 
ietvaros  kā  variācijas  ar  gleznu  konstrukciju  un  kompozīciju.  Nedz  gleznu  funkcijas,  nedz 
cirkulācijas kanāli šajā brīdī vēl netika pakļauti mākslinieciskajiem eksperimentiem. 
 
 

---

246 
 
 
III.3. Modeļu loma mākslas vēsturē 
Piedāvātā  politisko  tekstu  un  vizuālo  diskursu  attiecību  analīze,  tās  kategorizējot  ar 
četru  modeļu  palīdzību,  sākotnēji  var  šķist  kā  formāls,  tīri  semiotisku  vingrinājumu  piemērs, 
kuram  var  nebūt  plašāks  pielietojums  ārpus  metodes  pašnoteiktajiem  ietvariem.  Tomēr, 
iedziļinoties  tā  piedāvātajās  interpretāciju  shēmās,  var  viegli  pamanīt  tā  heiristisko  nozīmi  arī 
plašākā mākslas vēstures un vizuālās kultūras izpētes jomā. 
Viena no jomām, kurā minēto modeļu sistēmas izmantošana varētu sniegt acīmredzamu 
ieguvumu,  būtu  padomju  posma  mākslas  periodizācija.  Šobrīd,  runājot  par  20.  gadsimta  otrās 
puses  Latvijas  mākslas  parādībām,  mākslas  pētnieki  parasti  vadās  no  dominējošajām 
politiskajām norisēm, savukārt piedāvātā pieeja, kas balstās politiskā teksta un vizuālā diskursa 
attiecību  modeļos,  ļauj  izveidot  citu,  mākslas  parādību  periodizācijas  modeli  (III.3.1.),  kas 
balstītos noteiktu mākslas norišu izmaiľu likumsakarībās. 
Kā  jau  minēts,  mākslas  un  politikas  attiecību  modeļus  varētu  izmantot  arī  raksturojot 
daţādas  politiskās  angaţetības  formas.  Varētu  pieľemt,  ka  par  politiski  angaţēto  mākslu  būtu 
iespējams  runāt  tikai  gadījumos,  ja  politiskā  teksta  un  vizuālā  diskursa  attiecības  attiecīgajos 
mākslas  darbos  būtu  aprakstāmas  izmantojot  propagandas  un  post-propagandas  modeļu 
palīdzību. Protams, kā tas izrietēja no jau aplūkotajiem piemēriem, proponētie propagandas un 
post-propagandas modeļi būtu jāprecizē, ľemot vērā pietiekami atšķirīgos šo modeļu realizācijas 
gadījumus  (III.3.2.).  Šāda  precizēšana  savukārt  varētu  tikt  izmantota  par  pamatu  izvērstāku 
mākslas un politikas attiecību modeļu veidošanai (III.3.3. un III.3.4.). 
III.3.1. Modeļu loma Latvijas Padomju posma mākslas periodizācijā 
Sākotnējais  pieľēmums,  kurš  tika  izmantots,  uzsākot  mākslas  un  politikas  attiecību 
pārlūkojumu,  paredzēja,  ka  propagandas  modeli  Latvijas  mākslas  telpā  tika  aizsākts  iedzīvināt 
jau pirmajā padomju periodā.  

---