Andris teikmanis promocijas darbs

236 
 
šādu  alūziju  veidojošu  citātu  aprobācijas  piemērs,  jo  daţādi  intervizualitātes  aspekti  ietekmē 
gleznu  uzbūvi,  mākslinieka  izmantotos  kompozīciju  veidošanas  principus  un  tēlu  veidošanas 
sistēmu daudz plašāk nekā to ir pieľemts atzīt. Tā, atgrieţoties vēlreiz pie „Iskras‖ mizanscēnas 
kompozīcijas, būtu jāpiezīmē, ka šajā gadījumā pati sēdēšanas pie galda aina var tikt interpretēta 
kā intervizuāli lielākā mērā saistīta ar šādu sēdēšanu attēlojuma tradīciju Rietumu mākslā nekā ar 
paša  autora  vizuālajiem  novērojumiem,  kurus  viľš  būtu  mēģinājis  iedzīvināt.  Līdzko  mēs 
atzīstam  attēlotās  ainas  intervizuālās  saites,  tā  mums  būtu  arī  jārēķinās  ar  gribētas/negribētas 
semantiskās  intertekstualitātes  klātbūtni.  Protams,  pieľēmums,  ka,  pateicoties  analogu  vizuālo 
struktūru  izmantošanai,  varētu  attiecināt  arī  citā  ideoloģiskā,  reliģiskā  utt.  kontekstā  radītu 
gleznu semantiku, ir pietiekami riskants. Tomēr analoģisku vizuālo konstrukciju izmantošana ar 
nolūku  pastiprināt  suģestējošo  iedarbību  var  identificēt  visai  viegli  un  šāda  rakstura 
intervizualitāte neaprobeţojas tikai ar viena medija robeţām. 
Tā,  atgrieţoties  pie  Zariľa  gleznas  „Iskra‖,  arī  tajā  var  tikt  identificētas  vairākas 
mijiedarbības formas: 

  intratekstuālā  –  mijiedarbība  ar  tekstuāli  artikulējamo  gleznas  politiski 
interpretējamo naratīvu; 

  intertekstuālā  –  jau  minētā  mijiedarbība  ar  daudz  plašāko  apskatītā  notikuma 
politisko  kontekstu,  tai  skaitā  arī  „Iskras‖  divdomīgā  lomas  maiľa  oficiālajā 
Krievijas revolucionāro kustību vēstures izklāstā; 

  intravizuālā  –  kurā  izpauţas  gleznas  satura  interpretācijas  atkarība  no 
mākslinieka  izvēlētajiem  vizuālās  izteiksmes  līdzekļiem,  tai  skaitā  arī  siţeta 
metatekstuālais aspekts  – respektīvi, gleznu „Iskra‖ var uztvert arī kā lasīšanas 
procesa ( tai skaitā arī kā politisku tekstu lasīšanas procesa ) kritisku komentāru ; 

  intervizuālā – mijiedarbība ar daudz plašāku vizuālo diskursu kontekstu, kurš, kā 
jau  tika  minēts,  dekonstruē  politiskā  teksta  piedāvāto  viennozīmīgo 
interpretāciju. 
 

---

237 
 
III.2.4.2. „Pavasaris (V.I.Ļeņins)” 
 
Ilustrācija 48. Edgars Iltners “Pavasaris ( V. I . Ļeľins )" 1973 .a.e. Krievijas Valsts Tretjakova 
galerija 
Edgara lltnera 1973. gada glezna "Pavasaris (V. I. Ļeľins)" ir raksturīgs piemērs šādai 
vairākiem  diskursiem  piederošu  gleznas  struktūru  klātbūtnei.  Interpretējot  gleznas  politisko 
diskursu,  to  varētu  tulkot  kā  metaforisku  politisku  vēstījumu  par  padomju  valsts  dibinātāja  un 
pirmā  vadītāja  V.  I.  Ļeľina  centieniem  sakopt  valsti,  ko  izpostījusi  viľa  vadītās  boļševiku 
partijas  inspirētā  revolūcija  un  tai  sekojošais  pilsoľu  karš.  No  šāda  viedokļa  raugoties,  arī 
gleznas  nosaukumā  minēto  "pavasari"  var  interpretēt  no  vairākiem  ar  politisko  diskursu 
saistītiem aspektiem. 
Pirmkārt,  pavasaris  kā  gadalaiks,  kurā  pēc  ziemas  sezonas  notiek  dabas  atmoda, 
pietiekami labi atbilst politiskās metaforas lomai. Salīdzinot pavasari ar politiskajiem procesiem 
Krievijā  pēc  1917.  gada  rudenī  notikušā  valsts  apvērsuma,  tiek  veikta  efektīga  semantiska 

---

238 
 
inovācija
121
, kas ļauj ne vien pārnest dabas atmodas semantiku uz politiskajiem procesiem, bet 
pat piešķirt tiem dabas norišu nenovēršamo raksturu
122
. 
Otrkārt, "Pavasaris" satur tiešu norādi uz vēl kādu īpašu padomju dzīvesveida izpausmi 
-  komunistiskajām  sestdienas  talkām  ("subotľikiem"),  kas  aizsākās  1919.  gada  pavasarī  un  ko 
savulaik interpretēja kā pirmo reālo soli brīvprātīgo komunistisko darba attiecību iedibināšanai . 
Komunistiskās  sestdienas  talkas  jaunu  propagandistisku  nozīmi  ieguva  tieši  60.  gadu  nogalē  -
1969. gadā tās tika pasludinātas par Vissavienības komunistiskajām sestdienas talkām, un tajās 
"brīvprātīgi"  piedalījās  visi  darbaspējīgie  padomju  valsts  iedzīvotāji  (viľu  vidū  arī  studenti, 
skolnieki,  karavīri).  1973.  gadā,  kad  tapa  glezna  "Pavasaris  (V.  I.  Ļeľins)",  Vissavienības 
komunistisko sestdienas talku propagandistiskā nozīme bija aktuāla. 
Pirmajā  mirklī  aprakstot  gleznas  saturu,  tas  liekas  varētu  atbilst  politiskā  diskursa 
ilustrācijas nosacījumiem. 
Gleznā attēlotā liela strādnieku un karavīru drēbēs tērptu cilvēku grupa, kas dodas vienā 
virzienā,  nesot  darbarīkus  -  lāpstas,  zāģus,  lauţľus,  tālākajā  plānā  arī  ieročus.  Grupas  centrā 
atrodas V. I. Ļeľins, ļauţu vidū ir arī sievietes, no kurām vismaz viena ar mazgadīgu bērnu, un 
gleznas  priekšplānā  redzams  kāds  pusaudzis  ar  koku  stādiem.  Lai  gan  grupas  kustība  notiek 
diezgan  nosacītā  telpā,  ko  raksturo  vispārināti  vides  elementi
123
,  var  pieľemt,  ka  tajā  skatāms 
vispārināts  komunistiskās  sestdienas  talkas  atveidojums.  Zīmīgi,  ka  attēlojumā  nav  sociālās 
kritikas  klātbūtne,  jo  nav  uzsvērtas  nekādas  attēloto  cilvēku  sociālās  vai  šķiriskās  atšķirības, 
pretēji  revolucionārai  loģikai  tajā  nav  attēloti  arī  tolaik  vēl  neiznīcināto  ekspluatatoru  šķiru 
pārstāvji. 
Tādējādi  šeit  vizualizētais  politiskais  diskurss  būtu  raksturojams  nevis  kā  konkrēta 
notikuma  pārstāsts,  bet  gan  drīzāk  kā  tāds,  kas,  balstoties  uz  komunistiskās  partijas 
pašpasludinātajām  vēsturiskajām  atsaucēm  par  strādnieku,  zemnieku  un  V.  I.  Ļeľina  vienoto 
apľēmību  veikt  brīvprātīgu  bezmaksas  darbu,  uzrunā  laikabiedrus,  atgādinādams  par 
                                                 
121
 Tā Pols Rikērs metaforas radītās semantiskās izmaiľas definēja kā "attāluma izmaiľu loģiskajā telpā". 
- Рикѐр Поль, Герменевтика. Этика. Политика. Московские лекции и интервью (M.: Изд. центр "Academia", 
1995) 72 - 73. 
122
 Sal. Hannas Ārentes pārdomas par totalitārās ideoloģijas vēlmi balstīties dabas vai vēstures likumībās: 
Ārente H. Totalitārisma izcelsme. - Rīga, 2000. - 544.-564. Ipp. arī Hannah Arendt, The Origins of Totalitarianism 
(Harcourt, Brace 1951). 
123
 Neviens no attēlotajiem vides elementiem neraksturo ne Maskavas Kremli, ne ari tā apkārtni, kur V. I. 
Ļeľins,  kā  zināms,  piedalījās  1920.  gada  I.  maija  komunistiskajā  sestdienas  talkā  -  tā  dēvētajā  "subotľikā  - 
majevkā". 

---