Andris teikmanis promocijas darbs

239 
 
nepieciešamību  piedalīties  Vissavienības  komunistiskajās  sestdienas  talkās
124
  un  saglabāt 
uzticību  PSKP  ideoloģiskajai  vadībai.  Šādā  gadījumā  politiskais  diskurss  manipulēja  ar 
metaforisku  pagātnes  notikumu  izmantošanu,  veikdams  semantisku  inovāciju,  kurai  vajadzēja 
izmainīt aktuālo politisko procesu raksturojumu, pārnesot uz to novērtējumu vērtības, ko tas jau 
bija aktualizējis, aprakstot šos vēstures notikumus. 
Tomēr pat hipotētisks mēģinājums interpretēt gleznu "Pavasaris (V. I. Ļeľins)" tikai kā 
politiskā  diskursa  vizualizāciju,  saskartos  ar  atziľu,  ka  darbs  satur  tādus  izteiksmes  līdzekļus, 
kuru lietojums minēto politisko diskursu nebūt nepadara vieglāk nolasāmu. 
Lai  gan  politiskās  propagandas  nolūkiem  var  pieļaut  visai  lielu  vides  un  cilvēku  tēlu 
vispārinājuma pakāpi, gleznas veidošanai izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi diezgan 
radikāli apgrūtina politiskā diskursa uztveri: 
  mākslinieks acīmredzot attēlojis uzlecošu sauli, taču tās izstarotā gaisma 
pretēji skatītāja vizuālajai pieredzei figūru apjoma modelējumā spēlē ļoti 
nelielu  lomu,  lai  gan  gleznā  nav  norāţu  uz  kādu  citu,  domājams, 
mākslīgā apgaismojuma avotu; 
  ľemot vērā Ļeľina vadīto boļševiku ieguldījumu Krievijas sabiedrības un 
ekonomikas  sagrāvē,  arī  vispārinātie  ainavas  elementi  (aizlauztie  koku 
stumbri  u.  c.)  var  iegūt  ambivalenta  politiskā  simbola  raksturu,  ko  pēc 
būtības neatsver arī koku stādi pusaudţa rokās; 
  tas, ka mākslinieks Ļeľina figūras stilizāciju saskaľojis ar pārējo figūru 
tēlojumu,  piešķir  Ļeľina  ķermenim  nekad  dzīvē  nebijušas  pagarinātas 
proporcijas,  kas  faktiski  var  padarīt  pietiekami  divdomīgu  arī  visu  jau 
minēto politisko diskursu. 
Tādējādi jāatzīst, ka līdz ar politiskā diskursa vizualizācijas nepieciešamību šī mākslas 
darba  tapšanu  un  māksliniecisko  izteiksmes  līdzekļu  izvēli  noteikuši  arī  no  politiskā  diskursa 
loģikas  neatkarīgi  mākslinieciskie  uzdevumi,  kas  nosacījuši  gleznas  vizuālās  struktūras 
izpausmes. 
                                                 
124
 Iespējams, ka Vissavienības komunistisko sestdienas talku aktualizāciju 60. gadu nogalē un 70. gadu 
sākumā  nosacīja  ne  tik  daudz  propagandistiski  apsvērumi,  cik  ekonomiskā  nepieciešamība,  kas  izrietēja  no 
stagnatīvajiem  procesiem  PSRS  ekonomikā.  Bezmaksas  darbadiena  deva  vērā  ľemamus  papildieľēmumus  valsts 
budţetam - tā, piemēram, ieľēmumi no 1972. gada Vissavienības komunistiskās sestdienas talkas bija aptuveni 600 
miljoni rubļu. 
 

---

240 
 
Atbilstoši  Grupas  M  proponētajai  pieejai  (II.2.1.4.)  un  jau  ieskicētajam  „skarbā  stila‖ 
retorikas modelim (III.2.2), Edgara lltnera gleznas "Pavasaris (V. I. Ļeľins)" vizuālās retorikas 
analīze būtu jāveido, izsekojot gleznas ikonisko un plastisko vēstījumu savstarpējām attiecībām. 
Šādas analīzes sākumā būtu jāapzinās, ka, tā kā vienu un to pašu gleznas vizuālo elementu var 
attiecināt gan uz plastisko, gan uz ikonisko diskursu
125
, abu diskursu starpā gleznas telpā apriori 
pastāv konkurējoša spriedze. Spriedze veidojas ne tikai  abu diskursu atšķirīgo funkciju dēļ  vai 
tamdēļ,  ka  plastiskais  diskurss  var  piesavināties  ikoniskā  diskursa  funkcijas  nodot  neatkarīgu 
informāciju. Plastiskā diskursa uzbūves būtiskākais aspekts ir visu gleznas plastisko izteiksmes 
līdzekļu  attiecība  pret  gleznas  pamatu  veidojošo  plakni.  Ja  ikoniskā  diskursa  un  plaknes 
attiecības  raksturo  savā  ziľā  nepārvarama  pretruna,  no  plastiskā  diskursa  uzbūves  viedokļa 
plakne, uz kuras glezna veidota, ir vienīgais nemainīgais diskursa organizācijas līdzeklis.  
Turklāt  plakne  attiecībā  pret  abiem  diskursiem  veic  daţādus  uzdevumus  -  ikoniskais 
diskurss  plakni  integrē  kā  ikoniski  nolasāmu  gleznas  fonu,  kas  var  ne  vien  izpildīt  noteiktas 
kompozicionālas funkcijas, bet arī pietiekami efektīgi norobeţot gleznas virtuālo telpu no reālās 
telpas. 
Plastiskā diskursa līmenī gleznas plakne izpilda jau minētās organizējošās funkcijas un 
realizē jebkuras konsekvences, kas izriet no plaknes ģeometriskās formas. Turklāt, tā kā plakne 
ir plastiskā līmeľa būtiskākais elements, arī jebkurš pārrāvums plastiskajā diskursa galvenokārt 
veidojas attiecībā pret plakni. Varētu pat pieľemt, ka jebkurš izpaudums uz plaknes neglābjami 
nozīmē tās homogenitātes pārrāvumu. 
Būtiskākais  tomēr  ir  tas,  ka,  abiem  diskursiem  mijiedarbojoties  ar  gleznas  plakni,  tie 
attiecībā  viens  pret  otru  izpilda  normējošas  funkcijas,  proti,  tie  ir  spējīgi  vai  nu  pārvarēt 
izveidojušos pārrāvumus, vai arī apvienot savstarpēji atšķirīgus elementus. 
Tā,  aplūkojot  "Pavasari",  būtu  jāatzīmē,  ka  mākslinieks  izmantojis  ļoti  līdzīgus 
mākslinieciskās  izteiksmes  līdzekļus  funkcionāli  un  eksistenciāli  atšķirīgu  objektu  tēlojumam. 
Saskaľā ar Groupe M viedokli šāda plastiskā diskursa uzbūve, kas ļauj apvienot gleznas ikonisko 
vēstījumu  jaunā  vizuālā  kontinuitātē,  ir  20.  gs.  glezniecības  būtiskākā  pazīme.  Gleznā 
"Pavasaris"  mēs  varam  uzrādīt  vismaz  trīs  lielas  ikoniskā  vēstījuma  elementu  grupas,  kas 
apvienotas ar plastiskajiem līdzekļiem: 
                                                 
125
 Analizējamajā gleznā, piemēram, apaļais sarkanās krāsas laukums (vai, vēl precīzāk, no diviem 
sarkanās krāsas laukumiem veidotais elements) vienlaicīgi ir gan plastiskā līmeľa elements, kuram 
ir sava vieta gleznas formālajā kompozīcijā un tās kolorīta sistēmā, gan arī tiek uztverts kā saule gleznas 
ikoniskajā vēstījumā 

---