Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”
Miks. Jā, kaut kas par ilūzijām. Vīrietis
Yüklə 335,9 Kb.
|
Miks. Jā, kaut kas par ilūzijām. Vīrietis. Jums gan pietiek ar mazumiņu, ko? Miks. Šim vakaram pietiek. Rīt būs atkal jauna diena. Vīrietis. Naivie optimisti... Miks. Nav slikti, ko? Vīrietis. Labi, braucam. Neskriešu tajā kokā, nomierinieties, kaut kā vairs... negribas. Miks un Lote. Urrā! Aiziet! Kāp iekšā! Uh, kā es esmu nosalusi! Vai varat ieslēgt siltumu? Vīrietis. Varu. Beigas. 21. „Tautas kalps” Miks un Lote. Deputāts. Ap 50 gadus vecs Ceļmala ,garāmbraucošu mašīnu troksnis. Lote. Man apnicis. Miks. Kas tieši? Lote. Auksts. Miks. Tūlīt būsim mašīnā, pacieties. Lote. Gribas ēst... gribās uz mājām. Miks. Pacieties, lellīt, tūlīt viss būs. Re, brauc, tā lēni... šito arī ņemsim. Lote. Skaties... kas viņam kaiš? Miks. Hm... iebrauca pretējā joslā... velns... traks, vai? (iekliedzas) Paskaties, ko viņš dara! Nost, ej nost no ceļa! Skrien! (abi skrien prom, dzirdams kā kauc mašīnas bremzes, tad kārtīgs blīkšķis, jo mašīna iebrauc grāvī.) Miks. Lote! Lote. Man nekas nekaiš, tikai saskrāpēju vaigu! Paskaties, ko tā mašīna? Miks. Kūp... Lote. Viņa sprāgs? Miks. Nez vai... ejam skatīties, droši vien, jaizsauc ātrie un policija. (abi dodas pie avarējušās mašīnas. Mašīnā vadītājs vaid un lādējas) Deputāts. Velns... johaidī... nolādēts... (vaid) Miks. Ei! Kas notika? Vai palīdzēt? Izsaukt ātros? Deputāts. Nē, nē... palīdziet izkāpt... velns... Miks. Durvis nevar attaisīt... Atveriet logu... Deputāts. Nevaru... laikam tā sūda elektronika aizgājusi pa pieskari... velns, velns, velns! Pagaidiet... te man logā ir šķirba... paņemiet atslēgu, mēģiniet atslēgt... (Miks paņem atslēgu) Miks. Kur lai slēdz? Ā, sapratu, te ir caurums. (atslēdz durvis, abi ar Loti palīdz vadītājam izkāpt. Tas vaid un lādās bez mitas) Kaut kur sāp? Esat ievainots? Deputāts. Nē, nē, laikam nē... mašīna čupā, nolādēts... Bet man trijos jābūt Rīgā, uz sēdi Saeimā... Lote. Saeimā? Jūs esat deputāts? Deputāts. Neizskatās, ko? Labi, tagad jādomā, ko darīt... Miks. Varbūt tomēr jāsauc policija un ātrie... Deputāts. Nē, nē, tā tās lietas nedara, bērni. Atbrauks poliči, tad tik sāksies... Esmu drusku iedzēris... nekas liels, pāris šampanieši, bet šie jau sacels traci ne pa jokam, pa visu internetu izvazās... Nolādēts... laikam kāda riba tomēr lauzta, sāp... Lote. Apsieniet ar kaut ko. Deputāts. Ko? Lote. Ar šalli. Nosieniet stingri. Deputāts. Palīdzēsiet? (Lote nosien deputāta ķermeni ribu apvidū. Viņš ik pa brīdim ievaidas.) Paldies... Labi, tagad jāzvana. ( spaida mobilo) Zigurd! Man tāda neliela problēma. Esmu uz Liepājas šosejas... jā, jā, zinu, trijos. Bet laikam netikšu, jo esmu iebraucis grāvī. Jā, burtiski. Nu, nezinu... mašīna vairs nekustās, nezinu...Nē, pašam viss kārtībā. Zigurd! Pagaidi, es iedzēru pāris glāzes, tā kā... pats saproti. Nē, nē, neviens nav cietis, es braucu viens. Zigurd, dari visu tā labi ātri, man šodien sēde un vakarā vēl partijas valde. Labi. Labi. Skaidrs. Pēc pusstundas. Pasteidzies gan. (Mikam un Lotei) Nu tā, viss liekas nokārtots. Bet mums jāmēģina mašīna izkustināt, varbūt izdodas... Miks. Izkustināt? Izcelt no grāvja? Ar rokām? Bet policija... Deputāts. Policijai svarīgāki darbi darāmi, gan iztiksim. Nu, pamēģinam, jaunieši, varbūt izdodas. (Visi ķeras pie mašīnas, deputāts vaidēdams) Nu, nu, vēl drusku, tūlīt būs laukā!.. Gatavs! Re, pa pirmo! Tagad tikai jāgaida, varbūt, ka pat paspēšu... Lote. Bet jums taču riba un mašīna...Vai tad tā var? Tā taču bija avārija? Deputāts. Lietai vienmēr ir divas puses, meitenīt. Man šodien ir ļoti svarīga sēde, jābūt obligāti un no tā atkarīgs valsts liktenis. Kas ir svarīgāk – mana riba vai valsts? Policijas protokols vai valsts? Protams, es nenoliedzu, ka tā ir avārija un pats esmu vainīgs, tomēr ir brīži, kad savas intereses jānoliek malā. Pie ārsta, droši vien, tikšu tikai vakarā, sievai nemaz nezvanīšu, lai viņa veltīgi nesatraucas, galvenais – tikt līdz Rīgai un nenokavēt sēdi. Kā būs ar jums? Miks. Ar mums? (iesmejas) Vai mūs novāks, jo mēs pārāk daudz zinām? Deputāts. Es tikai ceru uz jūsu taktu un lojalitāti. Uz to, ka jūs tviterī vai feisbukā tūlīt neizbļaustīsiet visu, ko redzējāt un dzirdējāt. Varbūt...es varētu kaut kā atlīdzināt?... Par palīdzību. Tas taču ir pilnīgi dabiski, manuprāt - jūs palīdzējāt, es pasaku paldies. Tā, kur mans maks... (skatās, meklē, atrod) Diemžēl, man nav līdzi neko daudz skaidras naudas... septiņi lati, pietiks? Miks. Jūs ko? Septiņi lati? Kas tad tā par naudu! Lote, tu taču nofotografēji? Lote. Protams! Mēs taču esam idioti, vienmēr visu fotografējam! Miks. Malacīte... Ziniet, man ir tāds sapnis... I have a dream! Ja man būtu tāda bankas karte, kurā katru dienu no kāda man nezināma labdara parādās divdesmit pieci lati. Ne vairāk un ne mazāk. Līdz pat mūža galam. Ko? Vai nav foršs sapnis? Deputāts. (smejas) Jā, es arī tā gribētu, kāpēc ne! Labi, jaunieši, sarunāsim tā. Es redzu, jums galviņas strādā un negribu būt kaut kāds kretīns. Nekas liels jau te nav noticis, neviens nav cietis, pat mašīnu varēšu saremontēt. Atbrauks Zigis, kopā brauksim uz Rīgu, tur būs bankomāts, tad norēķināsimies. Redziet, Zigis man ir īsts burvis – viņš visu ar policiju nokārtos, nebūs pat avārijas protokola. Nu, jūs saprotiet. Tā kā nekādi divdesmit pieci lati mūža garumā man reāli nedraud. Iedošu Rīgā pieklājīgāku summiņu. Ar mieru? Bet bildītes gan manā klātbūtnē būs jāizdzēš... Miks. Ejam , Lote! Lote. Re, mašīna, es turu, labi? Miks. Turi! (mašīna nobremzē un Miks ar Loti aizskrien, noklaudz durvis un viņi aizbrauc.) Deputāts. (sauc pakaļ) Ei! Paga, jūs uz kurieni? Nu, velns... idioti...Labi, tiksim galā. Zigis kaut ko izdomās. Beigas. 22. „Meitene un mīlestība” Lote. (atver mašīnas durvis) Vai līdz Rīgai aizvedīsiet? Lūdzu! Esam nosaluši pilnīgi stīvi! Meitene. Kāpiet iekšā. Vai jūs nevarētu man blakus? Lote. Protams, sēdies, Mik, aizmugurē un guli! Braucam līdz Rīgai? Meitene. Jā, bet... jūs esat rīdzinieki? Lote. Jā! Meitene. Tad varbūt... varēsiet palīdzēt man... vienā lietā? Lote. Protams! Kas par lietu? Meitene. Jūs... jūs nesmiesieties? Lote. Protams, ka ne! Stāsti! Meitene. Es... es jau saprotu, ka tas nav nekas sevišķs... visā pasaulē tā notiek... visur... es jau neesmu nekāds izņēmums, vienkārši... Es šodien iesēdos mašīnā un nolēmu braukt. Lai notiek kas notikdams, lai gan es zinu... tā būs briesmīga izgāšanās un nekas briesmīgāks manā dzīvē nebūs noticis, bet... zini, kā tas ir? Tu vienkārši vairs nevari izturēt! Visu laiku par to domā, tad iztēlojies, kas būtu, ja būtu... Bet tā taču var gaidīt un cerēt līdz pat sirmam vecumam! Un amerikāņu filmās sievietes galu galā pašas ņem visu savās rokās. Esi ievērojusi? Viņas nemaz negaida, viņš uzreiz bučojas vai pat ierauj puisi gultā. Vai ne? Kāpēc es tā nevarētu? Lote. Tu varētu? Meitene. Nu, varbūt ne gluži tā... ne uzreiz bučoties vai gultā, bet... Ja es pirmā spertu soli, vai tas būtu kaut kas briesmīgs? Es tikai gribu viņu satikt un parunāties. Lote. Tad jau tas nav nekas briesmīgs. Meitene. Jā, bet es... es viņu mīlu un... es nezinu, kā tas viss beigsies un varbūt viņš tomēr gaida tieši to – ka es viņu bučošu un raušu uz gultu. Es visu laiku nevaru izlemt – vai man tā jādara vai ne, jo tās amerikāņu meitenes... viņas vispār par to nedomā, viņas vienkārši dara un parasti arī dabū to, ko grib! Bet mēs te... mēs taču joprojām gaidām, kad puisis pats pienāks, piezvanīs vai uzrunās... mēs te esam vēl joprojām kā 19. gadsimtā! Un tad vēl... zini, ko saka visās tās gudrās, nu, žurnālos un tamlīdzīgi – ej un ņem savu likteni savās rokās! Negaidi! Ej dari to, ko vēlas tava sirds! Tā taču saka, vai ne? Un to, ka sievietes arī drīkst izvēlēties – šito es gribu, bet to nē! Un, ja man apnīk, tad varu iet pie cita! Bet es... es nevaru pat pakustēties viņa klātbūtnē, kur nu vēl iet un darīt! Un tā es jūtu, ka palikšu tāda čāča, kas nevar pār lūpu pārspļaut, tā arī neiemācīšos ņemt visu savās rokās... Mamma saka, neuztraucies, kam jānotiek, tas notiks. Vai tā būs? Kā tev liekas? Lote. Nu... pamēģināt un parunāties jau var vienmēr. No tā nekāds ļaunums necelsies. Gultā raut laikam gan nevajadzētu, jo... man liekas, puiši ir tādi dīvaini. No vienas puses, viņiem patīk tās enerģiskās un bez aizturēm, bet no otras puses... tā pa īstam draudzēties viņi grib ar godīgajām. Mik! Miks. Es guļu. Lote. Labi , guli. Tik un tā neteiks taisnību. Stulbi, vai ne? Mums pašām jauzmin, ko viņi grib. Citrreiz paveicas, bet citrreiz – galīgi garām. Kas viņš ir? Meitene. Viņš... tur jau tā lieta. Viņš... viņš nav parasts puisis. Viņš bija pie mums Liepājā uz koncertu un pēc tam mēs... visi tur bijām, pēc koncerta, tur bija tāda kā ballīte... Nekas jau nenotika! Nodejojām pāris dejas... un viss! Bet man galvā viss sagriezies. Viņš teica: atbrauciet, meitenes, uz Rīgu! Nu... un tagad es braucu. Lote. Kad tas bija? Meitene. Vasarā. Nu jau trīs mēneši pagājuši. Viņš droši vien, mani jau sen aizmirsis. Viņš ir feisbukā un draugos, bet es baidījos rakstīt... Vispār, tas taču skaidrs, vai ne? Viņš mani ir aizmirsis! Ak Dievs, cik es esmu stulba! Kāpēc es vispār braucu? Ko es tur darīšu? Es pat nezinu, kur viņu meklēt! Lote. Kā – nezini? Meitene. Laikam jābrauc uz televīziju. Pajautāšu tur vai visticamāk – vienkārši sēdēšu un gaidīšu. Viņi taču ieraksta to seriālu katru dienu, vai ne? Gan jau viņš parādīsies... Lote. Pagaidi, tu taisies tur kvernēt un gaidīt? Meitene. Es varu ieiet iekšā, nav jau jāstāv uz ielas. Lote. Tu esi traka? Meitene. Jā... laikam esmu. Ak Dievs, Rīga jau klāt! Es esmu pilnīgi stīva aiz bailēm, kājas trīc, rokas arī... Kā es izskatos? Vakar biju pie friziera... Es izdarīju visu, kā bija rakstīts žurnālā – biju pie friziera, nopirku jaunu kleitu, sēdēju vannā ar iedegtām svecēm, tā teikt, relaksējos... Tagad ņemšu likteni savās rokās. Tas taču nostrādās, kā tev liekas? Viņi tur rakstīja, ka tieši tā ir jādara. Kur jūs izlaist? Es – uz televīziju! Beigas. 23. „Aizbraucēji” Miks Lote, māte ar meitu un zēnu Aivariņu, kuram ir 6 gadi Miks. Lote, nāc šurp, palēkāsim! Lote. Negribu. Miks. Tad paboksēsimies! Lote. Es gribu siltumā... Miks. Tad nāc man azotē... Lote. Liecies mierā, tā mūs te neviens neņems... (abi cīkstās,smejas, klaigā.Brauc mašīna) Miks. Re, bremzē! Tā būs mūsu! Lote. Nē, tā ir pilna ar cilvēkiem. Miks. Bremzē... Apstājās! (abi pieskrien pie mašīnas) Labdien! Vai līdz Rīgai aizvedīsiset? Māte. Sēdieties. Aizvariņ, pasēdies malā. Aivariņš (zēns) Es jau sēžu malā! Mammu, redzi? Meita. Redzu. Lote. (zēnam) Sveiks! Kā iet? Aivariņš. Labi! Es braucu prom! Lote. Jā? Uz kurieni sataisījies? Aivariņš. Uz Angliju! Mēs ar mammu braucam! Lote. Oho! Tas ir tālu. Aivariņš. Mēs lidosim ar lidmašīnu! Tu esi lidojusi ar lidmašīnu? Lote. Esmu. Aivariņš. Es neesmu. Bet tas nav bailīgi. Pa logu var redzēt mākoņus. Lote. Tas būs skaisti. Meita. (runā pa telefonu) Čau, Krista! Ko dari?Ā... vakarā iesiet visi pie Armanda? Pasveicini viņu... Nē, taču, es šodien aizbraucu. Nu jā... sešos jau jābūt lidostā. Jā, ar Aivaru... Ko? Kur tev jāskrien? Vai visi pirksiet dāvanu kopā? Kas to nolēma? Ā, Linda... Ko jūs pirksiet? Ā, slēpes... nu jā, Armands būs sajūsmā... Paklau, aizejiet pie Ziga, viņš pateiks, kādas vajag, citādi nopirksiet kaut kādus koka gabalus... Labi jau labi! Jā, es piezvanīšu, kad būsim galā. Čau! (klusums) Aivariņš. Vai man arī būs slēpes? Meita. Nebūs. Anglijā neviens neslēpo. (runā pa telefonu) Čau, Sigita! Kāpēc tu vakar neatnāci? Nē, mēs jau esam ceļā uz lidostu... Nē... nu tā, it kā viss sarunāts, mūs tur Kārlis sagaidīs... Viņš saka, ka viss esot normāli, man tikai švaki ar angļu valodu, bet gan jau... Ko es tur darīšu? Nu... nezinu, sākumā droši vien sēdēšu ar Aivaru... Nē taču, ne jau Londonā, Birmingemā... Nezinu. Nu, nezinu, kā tur tiek, gan jau Kārlis visu saprot. Man vienalga... ko? Es saku, man vienalga. Paklau, tu zini, ka mūsējie šodien tusējas pie Armanda? Viņi pirks slēpes, Armands būs sajūsmā. Nu, es nezinu, kādas, droši vien kaut kādas krutās... Ko? No kura laika tev ir slēpes? Izbeidz! Armands ir kopā ar Lieni, tev nav nekādu cerību! (smejas) Nu, pamēģināt jau var! Noteikti uzraksti man, kā gāja... Šodien! Tad tu arī iesi? Nu, stulbi! Būtu rīt tā lidmašīna, es arī aizskrietu! Bet piektdien pie skolotāja Akmentiņa, atceries, visi nolēmām, ka jāiet apsveikt, viņam astoņdesmit gadu jubileja... Vai Milēna vispār zina, kur viņš dzīvo? Pasaki viņai... labi, es pati piezvanīšu! Čau! Nesagāz podus ar Armandu! (iesmejas) Aivariņš. Nesagāz podus... Kādus podus, mammu? Meita. Nekādus. (zvana) Milēna, vari runāt? Nekas, pagaidīs tie tavi klienti... Piektdien jāiet pie skolotāja Akmentiņa, tu atceries? Tad klausies – Akmeņu ielā 9, tev ir, kur pierakstīt? Tā ir māja pie paša tilta, tikko pāri tiltam, tā uzreiz labajā pusē... labi, labi, tikai neaizmirsti visus sazvanīt! Milēn, un viņam mīļākās puķes ir asteres, salasiet pa dārziem tādu raibu pušķi, labi? Nē, es jau esmu ceļā uz lidmašīnu. Labi, čau! Aivariņš. Lidmašīnā nebūs bailīgi, vai ne, mammu? Meita. Nebūs. (zvana) Ritiņ, čau! Nu, stāsti, kā tev vakar izgāja... Beidz! Nevar būt... Goda vārds? Ak Dievs... tas nu gan... Un kad? Pēc mēneša... Jā... tad es netikšu... Nē, nevar tā braukāt turp un šurp, Kārlis nedos naudu biļetei. Nu, baigi žēl, bet tu esi malace, beidzot viss būs normāli! Ko? Tu esi pie Andas mammas? Jā, kleita... domā, viņa paspēs uzšūt? Kāda tev būs – princešu vai gludā? Kolosāli... Tikai neaizmirsti nokrāsot matus un nekādā gadījumā neej taisīt frizūru pie Zeltītes, tā tev sameistaros kaut kādas šausmas! Jā, baigi žēl, es tā gribēju piedalīties... Čau! (mātei) Rita pēc mēneša precas ar Gunāru.
(meita klusē) Māte. Pie Zigrīdas uz šūšanas darbnīcu vari iet kaut rīt. Pagaidām ar to pietiks, pa to laiku sameklēsim ko labāku. Meitiņ... Meita. Brauc. Māte. Uz kurieni? Meita. Uz mājām. Māte. (pagriežas pret stopētājiem) Atvainojiet, jaunieši, plāni mainījušies! Mēs dodamies atpakaļ! Brauksim uz mājām, uzcepsim ābolkūku! Aivariņš. Es arī gribu ābolkūku! Miks un Lote (izkāpj) Paldies, uz redzēšanos! Lai labi klājas! (Mašīna apgriežas apkārt un aizbrauc) Lote. Re, cik labi – mazais Aivariņš tomēr paliks tepat. Beigas.
Miks un Lote. Artis – ap 27 gadus vecs Lote. Viss, tā ir pēdēja reize. Miks. Bet, kā mēs tiksim sestdien uz Milniņām? Tas esot kaut kur Amatas pagastā. Tu pati teici, ka gribot apskatīt Edgara lauku māju, tagad viņš taisa lielo iesvētīšanas balli, bet tu... Lote. Ar autobusu. Man līdz kaklam šitā nīkšana. Jau pusstundu stāvam un visi brauc garām! Miks. Nu, nav jau tik traki... Lote. Nē, ir! Vasarā es vēl saprotu, bet tagad, rudenī... (kliedz) Man riebjas, riebjas, riebjas! Man ir auksts un viss apnicis! Miks. Aizveries taču! Lote. Zini ko, tu man te nepavēlēsi! Pats aizveries! (Abi aizvainoti apklust.. Mašīna piebremzē un apstājas.) Artis. Čau! Leciet iekšā! Uz kurieni? Miks. Līdz Bauskai. Artis. Forši! (Lotei) Kas tev lēcies? Lote. Nekas. Artis. Sapūtusies? Kas par vainu? Nosali stāvot? Lote. Nosalu. Apnikusi visa tā braukāšana... Katru nedēļu kaut kur atkal jātriecas un tad nu stāvi kā tāds idiots ceļa malā... Artis. Nu, nu, nomierinies. Es arī kādreiz stopēju, patiesībā – nekāda vaina. Savā mašīnā, protams, ērtāk. Es braucu uz Vāciju. Negribi braukt līdzi? Lote. Ko? Artis. Vācijā man darīšanas, bet tad varētu laist vēl tālāk – uz Luksemburgu, Itāliju, Grieķiju... uz siltajām zemēm. Ko? Braucam! Lote. Tūlīt pat? Uzreiz? Artis. Neatejot no kases. Lote. Kolosāli! (Miks klusē) Mašīna tev ir superīga... Artis. Ar visām ekstrām, vari man ticēt. Lote. Pats arī esi tā nekas... Artis. Nesūdzos. Lote. Nauda ir? Artis. Par to vari neuztraukties! Vācijā nodošu preci un dabūšu pamatīgu žūksni. Vienīgais mīnuss manā darbiņā, ka visu laiku jābraukā vienam. Tad nu es paķeru stopētājus, tādus kā jūs. Nu, ko teiksi? Šaujam uz siltajām zemēm? Viens pats es līdz Vidusjūrai neaizkultos, bet ar tādu smukumiņu kā tu... Lote. (brīdinoši) Nu, nu, nu! Artis. Liecies mierā, neesmu nekāds izvarotājs, nav ko uztraukties! Gribi, parādīšu pasi? Te man vesels kalns ar papīriem, vari izpētīt, kas es tāds. Ei, nopietni, braucam! Kā tevi sauc? Lote. Kristīne. Artis. Es esmu Artis. Paklau, varbūt tu nevari?... Jūs abi esat kopā? Lote. Nē, nē, tu taču redzi, viņš sēž mēms un kluss, viņam vienalga! Es varu! Braucu, kur gribu un ar ko gribu, tā nav problēma! Tas tieši būtu forši – aizbraukt no visa šitā... uz siltajām zemēm, kur nav lietus, aukstums, dubļi, slapjš sniegs, pārgudri cilvēciņi, kuriem vienmēr ir taisnība... Miks. Lūdzu. Lote. Ko? Mks. Vari braukt. Lote. Vai tad es prasīju tev atļauju? Miks. Neprasīji. Bet es drošības pēc saku – vari braukt. Lote. Cik augstsirdīgi! Protams, ka es braukšu! Neredzu nevienu iemeslu, lai nebrauktu! Miks. Patiešām – nevienu. Lote. Ko tu ar to gribi teikt? Miks. Neko. Brauc. Lote. Stulbenis. Miks. Iedomīgā kaza. Lote. Lūzeris un idiots! Miks. Izlaidusies govs! Lote. Ko? Kā tu iedrošinies, ķēms tāds! Tu!... Tu! (uzbrūk Mikam. Mašīna apstājas) Artis. Labi, viss. Atbraucām. Tinieties! Lote. Viņš vienkārši iedomājās... Artis. Tinieties, es saku! Te ir gana laba vieta, lai jūs viens otru piebeigtu. (Mašīnas durvis aizcērtas, tā aizbrauc. Abi apklusuši paliek stāvam) Miks. Lotiņ... piedod, labi? Lote. Tu vienkārši negribēji, ka es braucu uz Vidusjūru? Miks. Jā, negribēju. Beigas. 25. „Ar līkumu” Lote un Miks. Pēteris – ap 45 gadus vecs Lote. Tavai vecmammai rīt astoņdesmit gadu jubileja, bet tu netaisījies nekur braukt? Tas tik ir smalki, neko teikt – mīļākais mazdēls! Nestāvi kā tāds īgņa, pēc divām stundām būsim Smiltenē! Nu, palēkā, padanco, mosties! Miks. Beidz... Ne man ir dāvana, nekā.. Vecmamma nosmies mani atkal no zemes virsmas.. Lote. Man ir pieci lati. Nopirksim torti, veikala puķes un viss būs čikiniekā. Kaunies! Miks. Labi jau labi, beidz te šefot, es tāpat jau visu esmu apjēdzis. Lote. Tad – aiziet! Re, kur viena bremzē. (mašīna nobremzē. Lote un Miks pieskrien) Sveicināti! Mums Smiltenes virzienā, vai būs pa ceļam? Pēteris. Paklau... es braucu uz Saulkrastiem... drusku līkums, bet es labprāt aizvedīšu. Lote. Nē, paldies, Saulkrasti ... Pēteris. Paklau, jaunieši... es saprotu, ka tas varbūt ir dīvaini, bet... vai jūs neatbrauktu man līdzi? Nu, tāpat, izbraukšanās pēc, joka pēc... nu, vienkārši... Ko? Lote. Bet mums nevajag uz Saulkrastiem, tas taču tāds līkums... Pēteris. Nav nemaz tik liels līkums, no Saulkrastiem dabūsiet kādu mašīnu līdz Siguldai un no turienes atkal tik uz priekšu pa Vidzemes šoseju...Nu labi, vienu stundiņu zaudēsiet, bet jūs jau tāpat stopējiet, tad jau ar laiku nekad nevar zināt... Ko? Nu... man baigi vajag. Lote. Ko jums baigi vajag? Pēteris. Aizvest uz Saulkrastiem divus cilvēkus. Braucu, domāju – nu gan esmu iekūlies baigajās ziepēs, šoreiz sveikā neizsprukšu, sieva neticēs... Bet es viņai piektdien teicu, ka jābrauc uz Rīgu, jo.. nu, tā un šitā... īsi sakot darba lietas un vēl divi būs jāved atpakaļ... Bet man nav to divu, saprotiet? Ieraudzīju jūs ceļa malā, kā akmens no sirds novēlās – ir! Ir divi cilvēki! Nu, jaunieši... esiet cilvēki, aizšausim līdz Saulkrastiem, lai sieva redz, ka esmu atvedis... Lote. Jūs gribat viņu apmānīt? Šoferis. Nē, jau... tas ir... ne gluži... Viņa vienkārši... nu, tas ir sarežģīti! Yüklə 335,9 Kb. Dostları ilə paylaş:
|