Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
38 Turpmākais teksts lika domāt, ka šāds pretrunīgs vērtējums nebūt nebija nejaušs, bet izrietēja no vairākiem neatrisinātiem jautājumiem mūsu attiecīgā perioda parādību interpretācijā un vērtējumā. To neapšaubāmi nosacīja noteiktas vēsturiskas reālijas. Latvijas inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā bija ārkārtīgi traģisks notikums. Tās īstenošanas, proti, Latvijas valsts okupācijas un visu dzīves jomu sovjetizācijas, laikā tika realizēts apjomos vēl nepieredzēts politiskais terors. Līdz ar politisko teroru sovjetizācijas procesā tika izmantota arī citi politiskie, sociālie un ekonomiskie instrumenti, tai skaitā par būtisku intelektuālās telpas sovjetizācijas līdzekli palika ideoloģizēta un politiski angaţēta māksla. Latvijas valstiskās neatkarības atguves centienu un komunistiskā totalitārisma seku izvērtēšanas kontekstā, sovjetizācijas laikā veiktie pārkārtojumi lielāko tiesu tika vērtēti izteikti negatīvi. Tāpat viennozīmīgi negatīvu vērtējumu izpelnījās arī visi tie organizatoriskie pārkārtojumi visās kultūras un mākslas dzīves jomās, kurus nosacīja vēlme politiski angaţēt mākslu un kultūru. Likumsakarīgi, ka minētājā kontekstā arī padomju perioda mākslas un politikas attiecības, kopumā, un politiski angaţētā māksla tai skaitā, tika aplūkotas, piešķirot negatīvu semantiku. Tiesa, ľemot vērā politiski angaţētās mākslas negatīvo novērtējumu un to, ka gandrīz visi Latvijas Padomju perioda mākslinieki strādāja politiski angaţētās mākslas telpā – respektīvi, bija saistīti vai nu ar politiski angaţētas mākslas pasūtinājumu īstenošanu, vai arī bija tādu organizāciju biedri, kuras bija izveidotas ar mērķi kontrolēt un politiski angaţēt mākslu, pastāvēja teorētiska iespēja visu minētā perioda Latvijas māksliniecisko veikumu pakļaut negatīvam novērtējumam, iezīmējot vienu no būtiskākajām pretrunām, kuras kontekstā veidojās Latvijas pētnieku viedoklis par mākslas un politikas attiecībām Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslā. 2000. gadā Rīgā noritēja zinātniski teorētiskā konference „Māksla Latvijā 1940. – 1999.‖, kuras materiāli tika apkopoti un publicēti rakstu krājuma „Doma 6‖ (Konstante Doma 6 ). Šajā konferencē paustos viedokļus var uzskatīt par pietiekami reprezentatīviem, lai tos aplūkojot iezīmētu galvenās pētnieciskās pieejas un pētījumu tendences attiecīgā perioda aplūkojumā. Pirmkārt, iezīmējās sociālās mākslas vēstures pieeja. 39 Par tās viskonsekventāko pārstāvi minētajā konferencē varētu uzskatīt Jāni Kalnaču, kurš savā tekstā pievērsās vācu okupācijas perioda mākslas dzīves pārlūkojumam (Kalnačs "Māksla Latvijā vācu okupācijas laikā: 1941 - 1945") 31 . Rakstu krājumā „Doma 6‖ konferences dalībnieku tekstiem tika pievienots arī Dainas Bleieres pētījums „Latviešu kultūra abpus dzelzs priekškara: 1945 – 1990‖, kuru arī var saistīt ar sociālās mākslas vēstures pieeju. Arī Helēna Demakova, pievēršoties 80. un 90. gadu stilistiskajām un tematiskajām izmaiľām Latvijas mākslā (Demakova "Mākslas darbu stilistika un tematika saistībā ar sabiedriskā konteksta maiľu 20. gadsimta astoľdesmitajos un deviľdesmitajos gados"), uzsvēra, ka savā pieejā izmanto sociālās mākslas vēstures metodoloģiju 32 . Tiesa, atšķirībā no tradicionālās sociālās mākslas vēstures pieejas, Demakova savā tekstā sniedza ne vien ieskatu noteiktā mākslas un sociālā konteksta mijiedarbībā, bet izteica arī mākslas parādības vērtējošu viedokli. Tā, raksturojot Latvijas padomju laika mākslu, Helēna Demakova minēja, ka „septiľdesmitajos un astoľdesmitajos gados izolacionisma attaisnojums izvirta pašslavinājumā, kurš latviešu mākslas skolu, it īpaši glezniecības skolu aplūkoja ne tikai kā unikālu, bet arī kā labāko‖ (Demakova "Mākslas darbu stilistika un tematika saistībā ar sabiedriskā konteksta maiľu 20. gadsimta astoľdesmitajos un deviľdesmitajos gados" 48) un, lai gan „tolaik radītie darbi it kā manifestēja nostalģisku un intuitīvu vēlmi pietuvoties tālajiem Rietumiem vai Latvijas brīvvalsts laikiem‖ un „lielākā daļa Padomju Latvijas laika mākslas darbu tika veidota samērā dekoratīvas glezniecības, grafikas vai tēlniecības formās, kuras spēja radīt asociācijas ar klasiskā modernisma vizuālās valodas formālo pusi‖, tomēr šādu vērtējumu nevar attiecināt uz to „Latvijā tapušo darbu masu, kuru tiešām līdz pat astoľdesmito gadu beigām varēja samērot ar ‗klasisko‘ sociālistisko reālismu pēc stila pazīmēm‖. Lai gan Helēna Demakova ne reizi neminēja tiešu politisku motivāciju, savam kritiskajam padomju perioda Latvijas mākslas izpausmju vērtējumam, tomēr, tā kā Helēna Demakova pati savu pieeju raksturoja kā sociālajā mākslas vēsturē balstītu, varētu pieľemt, ka 31 Viszivērstāk minētais pētījums neapšaubāmi atspoguļojās viľa doktora disertācijā un uz tās pamata veidotajā grāmatā (Jānis Kalnačs, Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941-1945 (Rīga: Neputns, 2005).). 32 Tiesa, publicētajā tekstā, metodoloģiskajā pieejā ir zināma nekonsekvence, jo definējot savu „stila‖ jēdziena pielietojamības izpratni, autore atsaucas uz diviem, nebūt ne sociālās mākslas vēstures pārstāvjiem – seru Ernstu Gombrihu un Meieru Šapiro. 40 arī viľas vērtējums bija ne tikai estētisku vai stilistisku, bet arī sociālu un ar tiem tieši saistītu politisku priekšstatu nosacīts, tātad, tas varētu kalpot kā tādas Latvijas padomju mākslas interpretācijas piemērs, kas kopumā tiek raksturota negatīvi, tieši ľemot vērā to sociālo un politisko kontekstu un tos ideoloģiski motivētos nosacījumus, kuros tā tapusi. Minētā pieeja atspoguļoja vienu no tendencēm, kura izpaudās 20. gadsimta 80. gadu mākslas parādību raksturojumos, saskatot latviešu neoavangarda tiešu saistību ar politiskās un nacionālās Atmodas norisēm. Sociāli un politiski mitoloģizēts, 80. gadu neoavangarda izpausmju raksturojums tika dots arī vienā no apjomīgākajiem mēģinājumiem aktualizēt 80. gadu otrās puses mākslas parādības – Laikmetīgās mākslas centra 2005. gadā rīkotajā projektu ciklā „Robeţpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi‖, kura ietvaros tika sarīkota mākslas izstāde „Robeţpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi‖ izstāţu zālē Arsenāls, tika atvērta Jura Boiko un Hardija Lediľa grāmata "ZUN" (Boiko and Lediľš), tika izveidots kompaktdisks „Robeţpārkāpēji. 80. gadu māksla‖ ("Robeţpārkāpēji. 80. gadu māksla") un kuru noslēdza konference „Robeţu pārkāpšana. Mākslu sintēze un paralēles. 80. gadi‖. Mēģinot izvairīties no šāda apkopojoša vērtējuma riska, arī minētajā konferencē prezentētajos tekstos iezīmējās tendence sašaurināt politiski angaţētās mākslas izpausmju loku, identificējot tikai izteiktākos piemērus un akcentējot tikai tos attiecīgā perioda mākslas darbus, kuru pozitīvs novērtējums atbilstu aktuāliem priekšstatiem. Tā Dace Lamberga savā darbā „Izteiksmes līdzekļu meklējumi latviešu 20. gadsimta sešdesmito un septiľdesmito gadu glezniecībā‖ pievērsās formālo glezniecības izteiksmes līdzekļu attīstības aplūkojumam, vienlaikus izvairoties no plašākas to analīzes attiecīgajā politiskajā un ideoloģiskajā kontekstā. Par mākslinieku un politisko nosacījumu attiecībām autore runāja tikai pieskaroties daţām 40. un 50. gadu mākslas norisēm, ilustrējot tās ar Jāľa Liepiľa pretrunīgi novērtētajiem 50. gadu veikumiem (Lamberga) 33 . 33 Šo savu pieeju Dace Lamberga turpināja arī citos minētajam periodam veltītajos tekstos. Tā 2002. gadā publicētajā izdevumā „Latvijas māksla 20. gadsimts. Latvia, Surprising Art from the 20th Century‖ Dace Lamberga mākslinieku darbību laika posmā no 50. gadu beigām līdz 80. gadiem raksturoja kā kompromisa meklējumus starp „ideoloģiskajām prasībām atbilstošiem sabiedriski nozīmīgiem tematiskiem pasūtījumiem un savas personības pašizteiksmei būtiskiem gleznieciskiem risinājumiem‖ ( 17). Lai gan minētā nostādne varētu pavērt ceļu ideoloģisko nosacījumu un glezniecisko risinājumu attiecību izvērtēšanai, raksturojot minētā perioda glezniecību, autore savā tekstā pievērsās tikai un vienīgi formālo glezniecības izteiksmes līdzekļu raksturojumam. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|