Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- I.2. Interpretācijas un koncepcijas Latvijas tekstos
36 Līdz ar to iezīmējas pietiekami plaša turpmāku pētījumu un interpretāciju telpa, no kuras tālāka pārlūkojuma būtu likumsakarīgi jāatsakās, aprobeţojoties tikai ar jau aplūkotajām būtiskākajām un noteiktas paradigmas iezīmējušām mākslas un politikas attiecību konceptualizācijām padomju perioda mākslas norišu interpretāciju ietvaros. I.2. Interpretācijas un koncepcijas Latvijas tekstos Mākslas un politikas attiecību jautājumi 20. gadsimta otrās puses mākslas norisēs Latvijas mākslas pētnieku uzmanības lokā ir nonākuši vairākkārtīgi un daţādos kontekstos. Neapskatot katru no atsevišķajiem mākslas un politikas attiecību interpretācijas gadījumiem, svarīgi būtu iezīmēt to galvenās kopējās tendences. Par vienu no pirmajiem mēģinājumiem apzināti izsekot mākslas un politikas attiecībām var tikt uzskatīts 1988. gadā Jūrmalā notikušais seminārs „Mākslas un mākslas zinātnes attīstība un problēmas 40. – 50. gados Latvijā‖, daļa no tajā nolasītajiem referātiem vēlāk tika iekļauti rakstu krājumā „Doma 1‖ (Konstants) 28 . Protams, semināra tematiskos ietvarus noteica 80. gadu otrās puses politiskās aktualitātes. Mihaila Gorbačova iecerētā PSRS modernizācija, kas paredzēja atklātākas, modernākas un attīstītākas sabiedrības izveidi 29 , atklātības kampaľas ietvaros pieļāva arī līdz tam noklusētu un pretrunīgu vēstures aspektu izpēti un izvērtēšanu. Tas deva arī Latvijas mākslas vēsturniekiem līdz tam nebijušu iespēju pievērsties 20. gadsimta 40. – 50. gadu mākslas dzīves un mākslas parādību objektīvai izvērtēšanai 30 . Minētā Latvijas mākslas vēstures „balto plankumu‖ aizpildīšana noteica ne vien semināra tēmu, bet arī tajā nolasīto referātu un uz to pamata vēlāk veidoto tekstu pētniecisko ievirzi. Tajos tika sniegts visai plašs un bagātīgs vēsturiskais materiāls, kas sniedza ieskatu pretrunīgajās un dramatiskajās Latvijas mākslas sovjetizācijas epizodēs, toties izpalika vai gandrīz izpalika mēģinājumi izsekot mākslas un politikas attiecībām plašākās kopsakarībās. 28 Rasmas Lāces teksts tika publicēts Latvijas Zinātľu akadēmijas vēstīs ( Rasma Lāce, "Tematiskās gleznas problēma latviešu mākslā (30. - 60. gadi)," Latvijas Zinātľu akadēmijas vēstis 7 (540).A daļa (1992). ) 29 Par šīs modernizācijas saukļiem kļūst trīs vārdi - Glasnostj, Perestroika un Uskorenije. Tiesa, Uskorenije visai drīz zaudē savu politisko aktualitāti, toties Glasnostj un Perestroika paliek par neapstrīdamu Gorbačova laika pazīšanas zīmi. 30 Līdzīgi kā oficiālajā padomju vēstures zinātnē 30. – 50. gadu politiskās represijas, J. Staļina personības kults un citi no oficiālās ideoloģijas veidoto politisko mītu viedokļa pretrunīgie un neviennozīmīgie jautājumi, arī daudzas 30. – 50. gadu mākslas dzīves izpausmes un šajā periodā darinātie mākslas darbi mākslas vēsturē tika noklusēti vai arī tika interpretēti visai vispārināti. 37 Līdz ar to var teikt, ka jau šajā seminārā iezīmējās kāda tendence, kas dominēja mākslas un politikas attiecību jautājuma aplūkojumā turpmākajos gados. Lielākajā daļā Latvijas 20. gadsimta otrās puses parādībām veltītajos tekstos Latvijas mākslas politizācija un mākslas dzīves pārveide atbilstoši ideoloģisko normatīvu prasībām, kā arī sociālistiskā reālisma principu iedzīvināšanas centieni tika vērtēti negatīvi, toties šajos negatīvajos nosacījumos tapusī māksla pat tad, kad tās saturs vai formālie risinājumi bija tieši sasaistāmi ar šiem negatīvi novērtētajiem nosacījumiem, parasti, ar nelieliem izľēmumiem, izpelnījās visai pozitīvu novērtējumu. Turklāt, aplūkojot noteiktus mākslas izpausmju vai mākslinieku veikumu aspektus, negatīvi vērtēto nosacījumu konteksts bieţi vispār tiek ignorēts. Raksturīgs šādas pretrunīgas pieejas piemērs bija S. Cielavas „Latvijas tēlotāja māksla pēc II Pasaules kara” (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara). Latvijas mākslas pakārtošana Padomju Savienības ideoloģiskajām prasībām tajā tika vērtēta viennozīmīgi negatīvi, turklāt uzsverot vēl kādu tās niansi, kura vairs nav tik izteikta vēlāk tapušajos un citu autoru tekstos, proti, tajā atbilstoši Atmodas procesu nacionāli demokrātiskajiem priekšstatiem, raksturojot 40. gadu nogales un 50. gadu sākuma mākslas dzīves norises, īpaši tika uzsvērtas nevis mākslas ideoloģizācijas vai politiskās angaţēšanas, bet tieši rusifikācijas tendences. Arī sociālistiskā reālisma iedzīvināšanas procesu kontekstā pieprasītā 19. gadsimta krievu reālisma aprobēšana tika traktēta tikai caur kultūras un zinātnes rusifikācijas prizmu, minot, ka „mākslas sfērā tika izstrādātas vairākas nostādnes, ar kurām pasludināja arī krievu tēlotājas mākslas prioritāti visā pasaulē‖ (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara 3), un uzsverot, ka, tā kā „Krievijas mākslas vēsturē objektīvi izcilākā parādība bija peredviţľiki, kas darbojās 19. gadsimta otrajā pusē‖ (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara 4), tad tagad „peredviţľiku mākslu absolutizēja, padarīja par etalonu, līdz ar to radot metafizisku, socioloģizētu reālisma mākslas izpratni‖ (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara 4). Arī izmaiľas attēlošanas paľēmienos - 40. gadu nogalē un 50. gadu sākumā praktizētā gleznošanas tehnika - „gluds, mierīgs, plūdenis otas triepiens, kas netiecas pēc krāsu kontrastiem, faktūras daţādības, spoţa kolorīta‖, tika skaidrots kā peredviţľiku glezniecības kanonizācijas sekas (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara 5). Tiesa, šajā pārveides procesā tika saskatīti arī pozitīvie aspekti – proti, latviešu māksliniekiem „tagad, it kā pavērās nebijuši apvāršľi - iespēja iesaistīties visā padomju mākslas procesu apritē, nodoties tikai radošam darbam, slēgt vietējos un Vissavienības līgumus, saľemt valsts iepirkumu piedāvājumus, kā arī radošos pabalstus un komandējumus‖ (Cielava Latvijas tēlotāja māksla pēc II pasaules kara 9). Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|