Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
5 Otrais pētījuma uzdevums ir paredzamās pētījuma pieejas ietvaru noteikšana un metodes formulēšana. Trešais pētījuma uzdevums ir formulētās pētījuma metodes pielietojums, interpretējot mākslas un politikas attiecības Latvijas padomju perioda mākslā, definējot to mijiedarbības modeļus un klasificējot politiski angaţētās mākslas parādību veidus un to raksturīgākās izpausmes. Pētījuma metodes formulēšanas jautājumi Formulējot pētījuma metodes pieejas ietvarus ir jāľem vērā vairāki apsvērumi. Pirmkārt, ja pieľemam, ka mākslas un politikas attiecību ietvaros mākslas darbs var tikt angaţēts kādu ārpus mākslas esošo mērķu īstenošanai, tad ir arī jāpieľem, ka šī angaţētība parasti realizējas kā kādas informācijas klātbūtne mākslas darba vēstījumā. Otrkārt, ja aplūkojam mākslas darbu kā sava veida komunikācijas līdzekli, ar kura palīdzību var nodot zināmu vēstījumu un kuru ir iespējams uztvert un interpretēt, tad varam pieľemt, ka mākslas darba vēstījuma producēšana, nodošana un uztveršana ir atkarīga no noteiktas sociālās praksēs un to veidotajiem diskursiem. Treškārt, ir jāatzīst, ka mākslas darba vēstījuma interpretācija var būt atkarīga ne vien no tās informācijas, kuru satur mākslas darbs vai veida, kādā tā informācija ir strukturēta, bet arī no tā konteksta, kurā tas tiek uztverts. Atkarībā no tā diskursa, kura kontekstā mākslas darbs tiek uztverts un interpretēts, tam var tikt piešķirtas arī atšķirīgas sociālās funkcijas. Ceturtkārt, ir jāľem vērā, ka tās sociālās prakses un diskursi, kuru ietvaros mākslas darbs tiek veidots, var atšķirties no tām, kuru ietvaros mākslas darbs var tikt uztverts, un šīs diskursa konteksta atšķirības var noteikt arī atšķirīgas mākslas darba vēstījuma interpretācijas. Turklāt ir jāpieľem, ka zināma angaţētība mākslas darbā var pastāvēt arī kā sava veida potenciālā iespēja, kas ir atkarīga ne tikai no paša mākslas darba, tā uzbūves struktūras, tajā paustā vēstījuma utt., bet arī no tam piešķirtās interpretācijas, kas var mainīties atbilstoši ārpus mākslas darba esošam kontekstam. Respektīvi, daţas mākslas darba angaţētības izpausmes var tikt iekļautas mākslas darba vēstījumā apzināti, citas var pastāvēt kā potenciāli klātesošas, bet citas mākslas darbam var tikt piedēvētas atbilstoši tam naratīvam, kura kontekstā mākslas darbs tiek interpretēts. Neapšaubāmi ne jebkura mākslas darba un citu diskursu mijiedarbība automātiski nosaka mākslas darba angaţētību, jo īpaši jau mūsdienu mākslā ir iespējams saskarties ar daţādiem mēģinājumiem bagātināt mākslas valodu, iekļaujot tajā citu diskursu elementus, tomēr, nevar nepieľemt, ka jebkura mākslas darba un citu diskursu mijiedarbība var radīt potenciālas angaţētības iespēju. 6 Respektīvi, arī politiskā diskursa klātbūtne mākslas darba vēstījumā automātiski nenozīmē, ka attiecīgais mākslas darbs būtu interpretējams kā politiski angaţēts. Mākslas darba vēstījuma un politiskā diskursa mijiedarbība var izpausties daţādos veidos. Vēl vairāk, var pieľemt, ka viena mākslas darba vēstījuma tapšanu var ietekmēt pat vairāki daţādi diskursi, tostarp arī daţādi politiskie diskursi. Lai gan, kā jau minēts, diskursu klātbūtne automātiski neizraisa mākslas darba angaţētību, tomēr ir jārēķinās, ka mākslas darbs, kurš satur daţādu citu diskursu elementus, var tikt arī interpretēts kā angaţēts, izmainoties tā interpretācijas kontekstam. Diskursa fragmenti, kas vienā sociālajā kontekstā var netikt uztverti kā mākslas darbu angaţējoši, mainoties tam kontekstam, kurā mākslas darbs tiek uztverts un interpretēts, var tikt uztverti kā pierādījums tā angaţētībai. Varētu pieľemt, ka līdzīgi kā mākslas darba vēstījumā var variēties politisko diskursu nosacītie elementi, var uzskatīt, ka atsevišķos periodos arī mākslas un politisko diskursu attiecības var izpausties ar atšķirīgu intensitāti, kas var mainīties gan atbilstoši mākslas diskursa izmaiľām, gan arī daţādu sociālo prakšu nosacītajām politiskās sistēmas izmaiľām. Citiem vārdiem, ja mākslas darba angaţētības problēma ir mākslas un citu diskursu mijiedarbības problēma, tad politiski angaţētās mākslas gadījumā mēs varam runāt par apzinātu politiskā diskursa iekļaušanu mākslas darbā, tam dominējot mākslas darba struktūrā. Minētie apsvērumi nosaka veicamā pētījuma metodei izvirzāmās prasības: ar tās palīdzību ir adekvāti jāaplūko un jāanalizē savstarpējā mijiedarbībā divi tik atšķirīgi fenomeni kā māksla un politika, tai ir jāpalīdz klasificēt mākslas un politikas attiecību veidi un aprakstīt mākslas politiskās iesaistes izpausmes, tai ir arī jāspēj identificēt politiskā diskursa klātbūtne mākslas darba vēstījumā. Šādai metodei arī ir jābūt pietiekami universālai, lai to varētu izmantot ne tikai mākslas un politikas attiecību izpētei un analīzei noteiktu 20. gadsimta politisko formāciju, piemēram, politisko diktatūru ietvaros, bet arī mākslas un politikas attiecību izpētei visplašākajā kontekstā. Protams, šādas metodes izvēles iespēja balstās hipotētiskā pieľēmumā, ka pastāv visai plašs un daudzveidīgs mākslas un politikas diskursu savstarpējo attiecību spektrs, kuru ir iespējams klasificēt atbilstoši kādām noteiktām pazīmēm. Tādejādi paredzamai pētījuma metodei tiek izvirzīta visai būtiska prasība – tai ir jāspēj analizēt daţādu heterogēnu diskursu savstarpējās attiecības un to savstarpējās ietekmes. Šāda metode tiks izveidota izmantojot semiotikas pieeju. Tās galvenā priekšrocība slēpjas tajā, ka ar tās palīdzību ir iespējams analizēt mākslas un politikas izpausmes un to attiecības pieľemot, ka tās abas realizējas izmantojot noteiktas savstarpēji salīdzināmas zīmes un zīmju sistēmas, respektīvi, informāciju pastarpinošas struktūras. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|