Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
20 ar avangarda pārstāvju realizētajām mākslinieciskajām praksēm, kuru ietvaros realitāte tika radikāli resemantizēta. Zināma paralelitāte izpaudās arī kā attiecībā pret iepriekšējo periodu māksliniecisko mantojumu, tā arī pret reālo vizuālo pasauli – kā avangards, tā arī sociālistiskais reālisms tās uztvēra tikai kā brīvi izmantojamu materiālu. Šādā kontekstā Boriss Groiss Staļina perioda sociālistisko reālismu, sirreālismu un nacionālsociālistiskās Vācijas „maģisko‖ reālismu 7 uzlūkoja kā laikmetu raksturojošas paralēlas parādības. Ar nemazāk iespaidīgu vērienu Boriss Groiss interpretēja arī padomju mākslas tālāko attīstības ceļu pēc tās demiurga Josifa Staļina nāves 1953. gadā. Saskaľā ar Borisa Groisa viedokli, ar staļiniskā mīta beigām aizsākās nevis postutopiskais, bet gan jaunu mītu producēšanas periods, marksisma – ļeľinisma čaulā pamazām ietērpjot ekoloģiski – nacionālu mītu, kurš ietekmēja oficiālo padomju ideoloģiju turpmākos gadu desmitus. Savukārt krievu postutopisms ( vai citiem vārdiem, soc-arts ) dzima ne tikai no vēlmes atklāt varas intencionālās struktūras oficiālajā politiski angaţētajā mākslā, bet arī no tā, ka šādu struktūru klātesamība tika identificēta tajos mākslas darbos, kurus varētu raksturot arī kā opozicionārus oficiālajām ideoloģiskajām nostādnēm. Šo atklājumu Boriss Groiss raksturoja kā krievu mākslinieku un intelektuāļu „mākslinieciskās nevainības pazaudēšanas aktu‖. Protams, Borisa Groisa veidotā avangarda un staļinisma attiecību vīzija bija iespaidīga, tomēr tai piemita arī daţi tīri metodoloģiski neatbildēti jautājumi. Pirmkārt, jautājums par avangarda un totalitārisma attiecībām tika risināts, balstoties tikai Padomju Savienības materiālā, tas nosacīja arī sociālistiskā reālisma termina izmantošanu, lai apzīmētu totalitārisma ideoloģijai adekvātas mākslas parādības. Otrkārt, nav skaidrs, vai ir iespējams viennozīmīgi pieľemt, ka totalitārisms ideoloģija ir kaut kādā veidā atvasināta no avangarda ideoloģijas. Problemātiskākais šajā gadījumā ir totalitārisma kā politiska fenomena ideoloģijas saattiecināšanu ar avangarda kā mākslas fenomena ideoloģiju. Totalitārisma un avangarda ideoloģiju attiecību neskaidrība ļauj arī apšaubīt to, ka Borisa Groisa ieskicētās konceptuālās attiecības - Staļins/diktators – mākslinieks - konsekventākais avangardists - ir ekstrapolējamas ārpus Padomju Savienības konteksta. 7 Jāpiezīmē, ka Boriss Groiss, atšķirībā no Igora Golomštoka, īpaši neizvērš Padomju Savienības un nacionālsosciālistiskās Vācijas mākslu politiski angaţētā līdzīguma jautājumus, atstājot tos lielākoties ārpus savas interpretācijas ietvariem. 21 Respektīvi, vai citus 20. gadsimta diktatorus - Hitleru, Musolīni, Franko, Kim Ir Senu, Sadamu Huseinu - arī ir iespējams interpretēt kā tādus, kuri savu ideoloģiju vai politisko praksi būtu atvasinājuši no 20. gadsimta avangarda mākslas procesiem. Treškārt, pat ja tiek pieľemts, ka jebkura politiskā līdera darbību var interpretēt mūsdienu mākslas izpausmju kontekstā, nav skaidrs kā atrisināt avangarda un politisko diktatūru attiecību problēmas. Daţos gadījumos starp avangarda un diktatūru ideoloģijām ir pārlieku liela atšķirība, lai uzskatītu, ka tās ir savstarpēji saistītas, citos gadījumos šāda kontinuitāte nav iespējama, jo iztrūkst lokālu avangarda piemēru. Borisa Groisa, visādi citādi pietiekami iespaidīgā, interpretācija, neapšaubāmi, ir pārlieku tieši saistīta ar padomju mākslas materiālu un noteiktām Padomju Savienības vēstures peripetijām, kamdēļ ir pat nepieciešams to salīdzināt ar citiem darbiem, kuri arī ir tikuši veidoti izmantojot kādu līdzīgu vai salīdzināmu koncepciju, bet, kuri pārsvarā balstās citā vēsturiskā materiālā. Filipa Sersa 2001. gadā publicētais „Totalitārisms un avangards‖ (Sers) 8 sākotnēji var likties visai līdzīgs Borisa Groisa nostādnēm, jo vēl viena totalitāras valsts diktatora, respektīvi, Ādolfa Hitlera, ideoloģisko priekšstatu un prakses veidošanās tiek saistīta ar viľa mākslinieciskajiem priekšstatiem (un pat ar viľa neveiksmīgajiem mēģinājumiem veidot savu mākslinieka karjeru). Tomēr starp abiem šiem darbiem ir visai nopietnas konceptuālas atšķirības. Atšķirībā no Borisa Groisa, Filips Serss nekādā veidā neinterpretēja totalitārismu kā avangarda atvasinājumu vai tā tālākas attīstības formu. Drīzāk viľš avangardu un totalitārismu uzlūkoja kā pretpolus. Un iemesls tam slēpās to atšķirīgajās attieksmēs pret transcendences jautājumiem. Transcendences jautājumi Filipa Sersa darbā tika interpretēti reliģiskās kategorijās, un no šāda skatījuma viedokļa avangards tika aprakstīts kā jūdaisma un kristietības transcendento meklējumu turpinātājs. Minētie transcendentie meklējumi avangardā, saskaľā ar autora viedokli, izpaudās divējādi. Pirmkārt, avangarda atteikšanās no objektu-fenomenu figuratīvas atveidošanas var tikt saistīta ar jūdaisma iedibināto un kristietības tikai daļēji akceptēto tēla ikoniskās distances (Серс 76) 9 tradīciju. 8 Citēts izmantojot izdevumu krievu valodā Филипп Серс, Тоталитаризм и авангард (Москва: Прогресс-Традиция, 2004). 9 Tēla ikoniskās distance – saskaľā ar Filipa Sersa viedokli, Mozus aizliegums atveidot Dievu un pielūgt tēlus Серс, Тоталитаризм и авангард 76. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|