Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- I nodaļa. Interpretācijas un koncepcijas
- I.1. Mākslas un politikas attiecību interpretācija un konteksti
9 Protams, jebkura glezniecības izpēte ir visai plašs uzdevums, jo glezniecības darbu ir iespējams vienlaikus aplūkot vairākos aspektos. Tamdēļ būtu jāatrunā, ka arī analizējot glezniecības darbus, uzmanība tiks pievērsta nevis visiem glezniecības jautājumiem, bet tikai specifiskiem jautājumiem pētījuma tēmas kontekstā. Otrs pētījuma objekts būs teksti, kuros atspoguļosies mākslas un politikas attiecību jautājumi. Arī šie teksti tiks atlasīti atbilstoši tam, kā tajos atspoguļosies likumsakarīgākās aplūkojamā laika perioda mākslas un politikas attiecību izpausmes. Paredzamā pētījuma priekšmets savukārt būs mākslas un politikas attiecības aplūkojamā perioda Latvijas mākslā. Par šī pētījuma bāzi kalpos mākslas un politikas attiecībām, semiotikas jautājumiem un Latvijas mākslas vēsturei veltītā literatūra, attiecīgā perioda Latvijas glezniecības piemēri, muzeju un krātuvju materiāli. Pētījuma robeţas un nosacījumi Lai saglabātu pētījuma pārskatāmību un konsistenci, ir jāatrunā virkne jautājumu, īpaši pētījuma trešajā posmā. Aplūkojamais laika periods – Latvijas padomju posms - ir pietiekami plašs un arī tajā radītais mākslas darbu apjoms ir visai ievērojams, tamdēļ minētā pētījuma pārskatāmības interesēs būtu noteikt zināmus ierobeţojumus. Pirmkārt, būtu jānosaka aplūkojamo mākslas veidu ietvari. Daţos specifiskos gadījumos, ľemot vērā nepieciešamību īpaši akcentēt kādus mākslas politiskās vai cita veida angaţētības aspektus, varētu tikt aplūkoti daţādu mākslas veidu piemēri, tomēr, izpētāmo problēmu pārskatāmības interesēs, pētījumu varētu veikt galveno uzmanību pievēršot tieši glezniecības piemēriem. Otrkārt, arī glezniecības darbu klāsts aplūkojamajā periodā ir pietiekami plašs, tamdēļ, būtu jānosaka kritēriji atbilstoši kuriem veikt aplūkojamo piemēru atlasi. Viens no šādiem kritērijiem varētu būt attiecīgā piemēra nozīme mākslas politiskās angaţēšanas procesu analīzes kontekstā. Tomēr specifiskos gadījumos var tikt ľemti vērā arī tādi kritēriji kā attiecīgā darba loma pārlūkojamajā periodā, kā arī tas, ka attiecīgo darbu kā politiski angaţētu ir novērtējuši arī citi mākslas zinātnieki, mākslinieki vai arī par tādu ir uzskatījuši laikabiedri. 10 I nodaļa. Interpretācijas un koncepcijas Mākslas un politikas attiecību jautājumi 20. gadsimtā ir nonākuši mākslas vēstures pētnieku uzmanības lokā vairākkārtīgi un daţādos aspektos. Tamdēļ, pievēršoties mākslas un politikas attiecību interpretāciju pārlūkojumam, viens no uzdevumiem būtu veikt to noteiktu atlasi, kas ļautu akcentēt šo attiecību konceptualizācijas tendences un iezīmēt tajās noteiktas likumsakarības. Šādas atlases pamatā visupirms būtu noteikts laika posma un politiski ideoloģiskā konteksta nosacīts ierobeţojums. Respektīvi, runa vispirms būtu par tādu mākslas un politikas attiecību konceptualizāciju centienu pārlūkojumu, kuru ietvaros tiktu interpretētas bijušās Padomju Savienības teritorijā vai tās politiskās ietekmes telpā sociālistisko sabiedrību realizētā politiski iesaistītā māksla vai arī mākslas politiskās iesaistes centieni. Protams, ľemot vērā visai plašo šādam jautājumu lokam veltīto tekstu klāstu, tie būtu jāatlasa, akcentējot būtiskākos tekstus, kuros tieši iezīmējās noteiktas konceptualizācijas paradigmas. Pārlūkojot pēdējo desmitgaţu centienus konceptualizēt kādu no Padomju Savienības vai tās satelītvalstu mākslas un politikas attiecību aspektiem, tajos var nosacīti iezīmēt vairākas koncepcijas. Pirmo varētu apzīmēt kā „totalitārās mākslas‖ koncepciju (I.1.1.). To varētu īsumā raksturot kā noteiktas politoloģiskas koncepcijas ekstrapolāciju mākslas zinātnes telpā, mēģinot interpretēt īpašu 20. gadsimta mākslas segmentu – 20. gadsimta totalitāro valstu oficiālo mākslu. Par vienu no konsekventākajiem šādas koncepcijas pārstāvjiem var uzskatīt Igoru Golomštoku. Otro varētu apzīmēt kā „totalitārisma avangarda‖ vai „totalitārisma kā post-avangarda‖ koncepciju (I.1.2.). Par tās autoru var uzskatīt Borisu Groisu. Saskaľā ar šo koncepciju, avangarda māksla un, vēl jo vairāk, ideoloģija savā veidā radīja objektīvus totalitārās ideoloģijas un prakses pastāvēšanas priekšnoteikumus. Trešo kā „sociālistiskā reālisma politekonomijas‖ koncepciju (I.1.3.), kas ļautu interpretēt sociālistisko diktatūru ietvaros radīto mākslu kā šo diktatūru galveno politisko produktu. Ceturtā varētu drīzāk tikt iezīmēta nosacīti, jo tās konceptuālās robeţas ir visneskaidrākās. Tās galvenā pazīme ir centieni 20. gadsimta politisko diktatūru mākslu aplūkot un interpretēt kā daudz plašāka mākslas un politiskās varas attiecību procesa sastāvdaļu, turklāt atšķirībā no iepriekš minētajām koncepcijām, neieľemot nekādu vērtējošu pozīciju. Šāda pieeja ir sastopama to mākslas pētnieku darbos, kuri pievēršas gan kādu atsevišķu mākslas un politiskās 11 varas jautājumu aplūkošanai, gan arī mēģinājumiem 20. gadsimta politisko diktatūru mākslu aplūkot un interpretēt kā daudz plašāka mākslas un politiskās varas attiecību procesa sastāvdaļu. Protams, minēto koncepciju aplūkojuma ietvaros var būt nepieciešams pievērsties arī tiem tekstiem, kuros ir aplūkotas mākslas un politikas attiecības citos vēsturiskajos vai politiskajos formējumos, veidojot likumsakarīgu sociālistisko sabiedrības mākslas un politikas attiecību konceptualizācijas kontekstu. Iezīmējot būtiskākās sociālistisko sabiedrību mākslas un politikas attiecību koncepcijas, neapšaubāmi ir nepieciešams vismaz ieskicēt arī galvenās to konceptualizācijas tendences to Latvijas autoru darbos, kuri ir pievērsušies mākslas un politikas attiecību jautājumiem Latvijas padomju perioda mākslā (I.2.). I.1. Mākslas un politikas attiecību interpretācija un konteksti Protams, pievēršoties sociālistisko sabiedrības mākslas un politikas attiecību jautājumiem, ir nepieciešams vismaz vispārīgi paredzamās interpretācijas ietvaros definēt sociālistisko reālismu kā tādu. Pretēji tam ko varētu sagaidīt, sociālistiskā reālisma konceptuālie ietvari joprojām šķiet diezgan neskaidri. Pētnieki ne vienmēr ir skaidri definējuši to, kādu tieši sociālistiskā reālisma aspektu viľi pakļaus savām interpretācijām, tāpat arī ne vienmēr ir bijis skaidrs, kas tieši katras konkrētas interpretācijas ietvaros tika saprasts ar sociālistiskā reālisma jēdzienu. Kā to 1994. gadā minēja Dţefrejs Brūks ( Brooks ), sociālistiskā reālisma pētnieki bieţi „uzsver sociālistiskā reālisma estētiskās vai politiskās dimensijas, citiem vārdiem, mākslas funkciju valsts politikā, saites starp politiskajiem un kultūras spēlētājiem vai mākslas un tradīcijas mijiedarbību‖ 2 , respektīvi, sociālistiskā reālisma pētnieki var tikt iedalīti tajos, kuri savās koncepcijās akcentē sociālistiskā reālisma estētiskos vai arī politiskos aspektus. No daţādiem sociālistiskā reālisma jautājumiem veltītājiem tekstiem var atvedināt to, ka ar sociālistiskā reālisma jēdzienu ir tikušas apzīmētas gan noteiktas mākslinieciski stilistiskas izpausmes, gan noteikta mākslas politiskās iesaistes metode un prakse. Tādejādi, iespējams, ka akcentējot vienu vai otru sociālistiskā reālisma interpretācijas jautājumu, būtu jārunā ne tik daudz par tīri estētiskiem vai politiskiem sociālistiskā reālisma interpretācijas aspektiem, cik, par to, vai sociālistiskais reālisms un tā kontekstā realizētā politiski angaţētā māksla, būtu jāuzlūko, 2 Brooks J. Socialist Realism in Pravda: Read All about It!, Slavic Review, Vol. 53, No. 4, (Winter, 1994), 973-991, 973.lpp. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|